The Peipsi barge is a type of sailing ship specially adapted to Lake Peipsi and Emajõgi River conditions, and originates from the 14th C. Jõmmu was the first barge launched in 2006 following a 50-year gap. The Emajõgi River Barge Association runs varied trips on the Emajõgi River and Lake Peipsi. Little fans of barges can learn about old crafts and shipbuilding at the barge yard.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

In a document from 1387, the village is named Minor Irva.  Until the mid-20th century, Mazirbe was the largest Livonian village on the coast of Kurzeme.  It was a fishing village and a centre for fishing.  The village had a church, school, pharmacy, forestry company, several stores, a post and telegraph office, train station, barber shop, bakery and photo workshop, as well as a brick kiln.  During the 1930s, a local fishing co-operative built a fish processing plant here.  The Livonian Association was established here in 1923, and the Livonian People's Centre was opened in 1939.  Oppoite the centre is the Stūrīši homestead (the home of the Taizel dynasty), where you can learn about everyday household objects and, by ordering it advance, taste local foods.  The first chairmen of the Livonian Association, Kārlis Stalte and Māritņš Lepste, lived in Mazirbe.  Cultural worker Kārlis Stalte (1870-1978) spent man years as the verger and organist of a church in Mazirbe.  Mārtiņš Lepste was a Livonian language teacher in the 1930s.  The former Maritime School building can be viewed from the outside.  Some 2,000 students attended the school between 1894 and 1914.  During Soviet years, the army had a base here.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Kalētu muižas bijušais medību dārzs. Muižas laikos šeit ierobežotās platībās turēja meža dzīvniekus, kuru medības bija populārs muižniecības izklaides veids. Parkā uzmeklējams piemiņas akmens Krievijas imperatoram Aleksandram III, kurš šeit nošāvis briedi (irsi). No Kalētiem Latvijas teritorijā „ienāca” staltbrieži, kurus medību vajadzībām 1848. g. atveda no Vācijas. Parkā izveidotas takas un atpūtas vietas.

Established in 1900 at the place where the Pērse River flows into the Daugava (now the reservoir of the Pļaviņas hydroelectric power plant), the park offers a look at 17^th century Swedish cannons and monuments from Medieval graves.  Next to the high school in the park is a restored fountain, “Head of a Faun,” which was near the legendary Pērse waterfall during the 1930s.  The waterfall is now underwater, but its location is indicated by a stone sculpture, “Girl of Pērse,” which was created by the sculptor Juris Zihmanis.  A path leads to an 11 metre high wooden sculpture, “For Eternity,” by the sculptor Ģirts Burvis, and another sculpture, “Little Owl,” which is the work of the Rurāns brothers, both of whom are sculptors of wooden sculptures.

This little tram offers a great opportunity to return to history, when small trams were found all over Latvia.  Until the 1960s, there was a narrow-gauge railroad that linked shoreline fishing villages along the shores of Northern Kurzeme.  Only a few remnants of the old tracks can still be found in nature, and there are only a few train stations or parts thereof.  Visitors to the Ventspils Open Air Museum can take the 1.4 km Circle Line or the 3 km Mountain Line.  The locomotive was built in Germany in 1916, and the museum features a station building with all of its elements.