Taisa mājas vīnu no mellenēm, upenēm, lācenēm, ozollapām, bērzu sulām, zemenēm, ērkšķogām, āboliem, dzērvenēm, gaiļbiksītēm, un vēl 20 citām izejvielām. Saimnieks piedāvā degustāciju, rāda un stāsta par vīna darīšanas procesu. Vīnu degustācija un iegāde. Regulāri piedalās dažādos lauku labu tirdziņos un gadatirgos.

Krodziņš "Glendeloka" atrodas Cēsu – Valmieras ceļa malā. Izvietots guļbaļķu ēkā, latviskā stilā. Dārzeņus un augļus iegādājas no vietējiem zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās un kartupeļu pankūkas, aukstā zupa, meža sēņu zupa, skābeņu zupa „Vecmāmiņas gaumē”, bukstiņputra, pelēkie zirņi, ceptas reņģes, mencas fileja, Brenguļu alū šmorēta liellopa gaļa, šmorēts trusis, rupjmaizes kārtojums.

Īpašais ēdiens: „Glendeloka”.

Amata ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tādēļ pavasaros šeit pulcējas ūdenstūristi – sportisku aktivitāšu un asu izjūtu cienītāji! Lejpus Rīgas-Veclaicenes autoceļa Amata ieplūst dziļā ielejā, kur upes vidējais kritums pārsniedz 3 m/km, lejtecē sasniedzot pat 8 - 10 m/km. Ūdenstūristi parasti izmanto upes posmu no Melturiem līdz Zvārtes iezim vai Līgatnes–Kārļu ceļa tiltam (Veclauču tilts). Taču jāatceras, ka Amata nav domāta iesācējiem! Pēc ilgstošām lietavām upe var būt braucama arī citos gadalaikos. Amatas ieleja ir pievilcīga ar saviem iespaidīgajiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, sauktiem par iežiem, no kuriem zināmākie ir Vizuļu iezis (te var veidoties skaists leduskritums), Ainavu krauja, Ķaubju iezis, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis  un Lustūzis. No Melturiem līdz Veclaužu tiltam gar upes labo krastu ir nomarķēta (oranži punkti uz koku stumbriem) t.s. Amatas ģeoloģiskā taka. Takai ir trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis (abi posmi var būt ekstrēmi!) un Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājienu var veikt jebkurā laikā, izņemot dziļā sniegā. Iespaidīgākie skati būs vērojami bezlapu laikā. Tiesa, braucot ar laivu, atsegumu vērošanai un fotografēšanai nesanāks laiks, jo būs jākoncentrējas uz šķēršļiem upē.

Atrodas Jēkabpils pievārtē, Rīgas – Daugavpils autoceļa (A6) malā, 141. kilometrā. Moteļa pirmajā stāvā ir kafejnīca un viesību zāle. Iecienīta tālbraucēju šoferu maltītes ieturēšanas vieta.

Nīcas siera ražotne atrodas zemnieku saimniecībā “Birzmaļi”, kas ir viena no lielākajām piena ražotājām Lejaskurzemē. Ideja par amatniecības siera ražošanu radās 2017. gadā, un tā tika īstenota, ar LEADER programmas atbalstu izveidojot ražotni. Ikkatrs siera ritulis ir siera meistaru roku darbs, veidots ar lielu atbildību un rūpēm par augstāko kvalitāti.

Sieri

Svaigais siers – mocarellas tipa svaigais siers ar dažādām piedevām, piemēram, ķimenēm, baziliku un papriku, kā arī citām rūpīgi piemeklētām garšām.

Puscietais siers – gatavots pēc Nīderlandes siera metodes, kas piešķir tam maigāku, nedaudz saldenu garšu un elastīgu tekstūru. Siers tiek nogatavināts no trijiem līdz pat divpadsmit mēnešiem.

Cietais siers – recepte balstīta Itālijas siera tradīcijās. Tas izceļas ar izteiktu garšu un raksturu un tiek nogatavināts sešus vai divpadsmit mēnešus, iegūstot bagātīgu un niansētu garšas buķeti.

Kā top siers

Siers tiek gatavots no nepasterizēta rīta slaukuma govs piena, ko sāk apstrādāt vēl siltu. Šāda pieeja ļauj saglabāt piena dabisko garšu un raksturu, padarot sieru izteiksmīgu, niansētu un dzīvu. Sieru gatavo meistare Dace Vecbaštika, apvienojot tradīcijas ar rūpīgu roku darbu.

Apmeklētājiem

Ikdienā apmeklētājus ražotnē neuzņem, taču siera degustācijas ir iespējamas, iepriekš vienojoties. Nīcas sieru iespējams nogaršot arī kafejnīcā “Dzintariņš” Bernātos, kā arī restorānos “Parka Paviljons” un “Spīķeris 53” Liepājā.

Kur iegādāties sierus

Nīcas sierus iespējams iegādāties tirdzniecības vietās: LATS veikalos Nīcā, siera stendā Liepājas Pētertirgū, mājražotāju veikaliņā “Martas kiosks” Grobiņā, mājražotāju tirdziņos Liepājā, Rožu laukumā, atpūtas kompleksa “Rāmkalni” veikalā, kā arī pēc iepriekšēja pasūtījuma.

Veidots 1900. gadā pie Pērses ietekas Daugavā (tagad – Pļaviņu HES ūdenskrātuvē) un tajā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali un viduslaiku kapu pieminekļi. Parkā (pie vidusskolas) atrodas atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. trīsdesmitajos gados atradās netālu no leģendārā Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens), kura vietu upes krastā iezīmē akmens skulptūra „Pērses meitene” (autors: J. Zihmanis). Celiņš aizved gar tēlnieka Ģ. Burvja veidoto 11 m augsto koka skulptūru „Mūžībai” un koktēlnieku – brāļu Rūrānu veidoto „Pūcīti”.

Traķu pussalas pils austrumu mūrim pieguļ ar mežu apaudzis iespaidīgs pilskalns (uzved koka kāpnes) – t.s. Upurkalns, kurā pirms mūra pils celtniecības stāvējusi koka pils. 1779. g. dominikāņu mūki sagrautās Pussalas pils vietā uzsāka baznīcas celtniecību. Jau vēlāk – 1822. – 1823. g. vienā tās daļā uzcēla dominikāņu klosteri, bet otrā – kapelu. 1990. g. šeit izvietoja Traķu vēstures muzeja administrāciju, bet 2005. g. kapelā izveidoja Sakrālās mākslas izstādi. 2011. g. ēku kompleksā notika vērienīgi rekonstrukcijas darbi.

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.