Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Saimniecībā gatavo kazas piena sieru un citus kazas piena produktus. Šeit audzē kazas, aitas, trušus un mājputnus. Produktus var iegādāties, iepriekš pasūtot, vasarā tiek rīkotas arī ekskursijas pa saimniecību.

Muižas pils (no sarkaniem ķieģeļiem celta) ir meklējama ceļu krustojumā pie Gaujām – 2 km ziemeļaustrumos no Jaunpiebalgas centra, Gaujas labajā krastā. Līdz 1918. g. muižas īpašnieki bija slaveno grāfu Šeremetjevu dzimta. Muižas pili nodedzināja 1905. g. nemieros, bet vēlāk atjaunoja. Muižas pilī bijušas dažādas iestādes: slimnīca, kolhoza „Piebalga” administrācija, mūsdienās – pašvaldība un dažādu sadzīves pakalpojumu sniedzēji.

Mājīgajā restorānā var nogaršot no lietuviešu dabas veltēm gatavotos ēdienus. Šeit var arī apbrīnot seno ēdienu gatavošanas darbarīku un šakoša cepšanas rīku ekspozīciju. Tiem, kas paši vēlas izcept tradicionālo šakoti, piedāvā pieteikt izglītojošo programmu „Šakoša paraugcepšana”.

Maiznīca atrodas ~4 km attālumā no Druskininku pilsētas. Piedāvā nakšņošanu, konferenču telpas un kulinārā mantojuma programmas.

"Usmas garša" piedāvā Usmas ezera zivju ēdienu degustāciju. Ir iespēja nogaršot zušu zupu, žāvētas zivis, foreļmaizes. Iespējams pašam noķert foreli un to pagatavot. Piedāvā iespēju nodarboties ar veikbordu, vindsērfingu, izbraukt ar ūdensslēpēm vai vizināties piepūšamajā kamerā. Pieejami sporta laukumi, telts vietas, kā arī mājiņas, kur pārnakšņot.

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.

Atrodas Lielvārdē, Ausekļa ielā 14A, netālu no A6 ceļa. Kafejnīca ”Panna” atrodas Lielvārdes centrā un nodrošina pilnu ēdināšanas servisu kā brokastis, pusdienas, vakariņas, izbraukuma banketus. Tāpat ir iespējams pasūtīt sev tīkamus ēdienus, salātus, kulinārijas izstrādājumus un arī apkalpo banketus kafejnīcas telpās.

Saimniecība nodarbojas ar kaņepju audzēšanu un produktu izstrādāšanu vecajā Aizputes Pilsmuižas krogā, kas atrodas blakus Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupām.

Baronu Osten – Zakenu dzimtai piederošā muiža būvēta no jauna 1856. – 1857. gadā, jo veco muižu Krimas kara (1853. – 1856.) laikā nopostīja. Izrādās, ka minētā kara sākumā angļu kuģi Krievijas cara iebiedēšanas nolūkos apšaudīja Latvijas piekrasti un kuģus, t.sk. arī Kolku, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Pēc muižas sagraušanas tās vietā uzbūvēja t.s. Balto namu ar saimniecības ēkām. Tā otrajā stāvā uzcēla manteļskursteni medījumu kūpināšanai (saglabājies līdz mūsdienām). Muižnieku īpašumā muiža atradās līdz 1919. gadam, kad tās pēdējo īpašnieku Kristianu fon Osten – Zakenu nošauj Tukumā. 1929. g. Baltajā namā ierīko pamatskolu, ko turpmāk sauc par Kolkas skolu. Tā darbojas līdz 1961. g. (tika uzcelta jauna skola), bet līdz 1989. g. ēkā notiek darbmācības stundas. Tajā laikā to dēvē par Veco vai Mazo skolu. No 1991. gada Kolkas Vecā skola ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes īpašums, kurā ik gadu (no 1994. gada) norisinās studentu vasaras prakses.