SIA "Limbažu Tīne" ir vilnas pārstrādes uzņēmums ar senām mājas tekstila tradīcijām, kas dibināts jau 1914. gadā. Šobrīd uzņēmumā tiek ražota vilnas dzija, austi augstvērtīgi vilnas un linu audumi, segas, parklāji, pledi, galdauti, dvieļi, lakati un citi tekstilizstrādājumi. Limbažu Tīne ražo etnogrāfiskos audumos pēc autentiskajām Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem.  

Apvidus veidots, lai saglabātu Alūksnes augstienes augstākās un izteiktākās daļas dabas un kultūras ainavu, ko veido augstākie pauguri – Dēliņkalns, Dieva kalns, Saules kalns, Drusku pilskalns un Kornetu – Peļļu subglaciālā iegultne (šeit redzama viena no lielākajām reljefa starpībām Latvijā) ar Pilskalna, Dzērves, Ievas, Raipala u.c. ezeriem, kā arī nozīmīgi biotopi – nogāžu un gravu meži, dažāda tipa purvi, pļavas, mitrie meži un tajos mītošās sugas. Teritorijā izveidotas dabas takas, distanču un kalnu slēpošanas maršruti, kā arī lokāli velomaršruti. Aizsargājamo ainavu apvidū ietilpst arī trīs dabas liegumi: Korneti – Peļļi, Avotu mežs un Dēliņkalns.

Nīcas „Agri” atrodas 1,5 km dienvidos no Nīcas ciema centra. Regīna Kalniņa apmeklētājiem piedāvā iepazīt pašas šūto Nīcas un Pērkones un arī Rucavas tautas tērpu kolekciju, stāstot par to, kā tie tapuši, kā jāģērbj un jāvalkā. Īpaši unikāls no tiem ir Pērkones tautas tērps. Mantojuma skapī, kurā glabājās tautas tērpi, atrodami arī pašas darināti dvieļi, palagi un segas. Amatniece ada cimdus un zeķes, kuri šeit ilgi nepaliek, jo „aizceļo” uz dažādām pasaules valstīm. To paraugi apskatāmi biezos fotoalbumos. Apskatāmas arī stelles. Apmeklētāji var iepazīt aušanas un adīšanas procesu, kā arī noklausīties aizraujošā stāstā par Lejaskurzemes novadu tautas tērpu un rakstu tradīcijām.

Pēc 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS, jeb Molotova—Ribentropa paktu, Latviju iekļauj PSRS interešu sfērā un jau 1939.gada oktobrī tiek parakstīts „draudzības un savstarpējās palīdzības līgums“, t.s. Bāzu līgums. Bāzu līguma ietvaros sāk būvēt PSRS militārās bāzes Latvijas teritorijā. Krasta aizsardzības baterijas gar Kurzemes piekrasti, tai skaitā Ventspilī, arī ir viena no minētajām militārajām bāzēm, kas tika izveidota savstarpējās draudzības rezultātā.

1939. gada novembrī Ventspilī ieradās Padomju armijas 35. inženieru un celtnieku bataljons. Cilvēki izvietojās teltīs pilsētas Dienvidos, Vasarnīcu ielas rajonā, kur ķērās klāt Ventspils 46. krasta aizsardzības celtniecībai, kurā ietilpst četras B-13 tipa lielgabalu pozīcijas. Netālu no lielgabalu pozīcijām, Mētru un Sila ielas rajonā tika izveidota kara pilsētiņa, kurā mitinājās virsnieki ar ģimenēm, kā arī pārējais, krasta aizsardzības bateriju apkalpojošais personāls. Līdz kara sākumam krasta aizsardzības baterija tika pabeigta un bija kaujas gatavībā. 1941. gada 24. jūnijā Ventspils ostai centās uzbrukt vācu torpēdkuteri, bet ar 46. krasta aizsardzības baterijas pretuguns palīdzību, ienaidnieks tika padzīts, tā arī bija pirmā šīs baterijas kauja. 28. jūnija rītā, pēc saņemtās  pavēles, lielgabali tika uzspridzināti, un kareivji pameta pilsētu.

Ventspils pilsētas administratīvajā teritorijā esošais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atjaunots 2020.gadā "Militārais mantojums" (Interreg Est-Lat156) projekta ietvaros. 

Lejpus Inčukalna – Valkas autoceļa, Brasla plūst pa ainavisku ieleju, kas ir ap 300 m plata un līdz 30 m dziļa. To var uzskatīt par vienu no skaistākajiem Latvijas upju straujteču posmiem, kur vareni atsegumi (Braslas ieži - ) paceļas teju vai katrā upes līkumā (izņemot pašu lejteci). Ziemā uz dažiem no tiem (Krauļukalna iezis, Jāņavārti) veidojas neparastu formu leduskritumi. Pie Braslas ūdenskrātuves upes kreisajā krastā sākas un tālāk iepretim Braslas zivju audzētavai turpinās Aņītes ieži - smilšakmens atsegumu virkne 1 km garā posmā. Aņītes ieži ir vairākas no 2 m līdz pat 35 m augstas, ar gravām atdalītas smilšakmens klintis. Otrā - Braslas labajā krastā slejas tādi ievērojami atsegumi kā Varšavu iezis, Krauļukalna iezis, Jāņavārti, Slūnu iezis, Virtakas un Buļu iezis. Kā tos vislabāk iepazīt? Ar laivu var sākt braucienu no minētā autoceļa vai pat augstāk – no Straupes. Otras variants – gājiens ar kājām gar upes labo krastu. Šajā gadījumā gan ir jārēķinās ar samērā ekstrēmu iešanu un jāpadomā par tālāko maršrutu, nonākot pie Braslas ietekas Gaujā.

Atrodas pie Jēkabpils – Rēzeknes autoceļa (A 12), - autostāvlaukuma malā. No torņa redzama samērā plaša Teiču purva daļa ar atsevišķām salām (kokiem apauguši paaugstinājumi) augstā purva ainavā. Teiču purvam ir dabas rezervāta statuss, tādēļ apmeklējams ir tikai tornis.

Meklējama pilsētas centrā - Tirgus laukumā 11. Dievnams uzcelts 1886. g. Ēkā atrodas vairāki nozīmīgi mākslas pieminekļi – gleznas, krucifikss (18. gs.) u.c. Baznīcas dārzā apskatāma skulptūra “Latgales māte” (tēlnieks B. Buls) un piemineklis politiski represēto piemiņai (tēlniece V. Dzintare). Baznīca ir apskatāma arī no iekšpuses.

Taka izvijas augšup un lejup gar Pilsupes lejteces stāvajiem krastiem un atklāj skaistus skatus uz trīs balto smilšu atsegumiem (lielākais no tiem – t.s. Baltā kāpa, kas ir apmēram 20 metrus augsta un ir veidojusies pirms 6000 gadiem ). Apkaimes kāpu masīvs ir veidojies Litorīnas jūras periodā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Takas garums ir 900 m, un apskatei nepieciešamais laiks ir ~ 0,3 h. Tās apkārtnē ir atrastas akmens laikmeta apmetnes liecības.

Līdz 18. gs. šajā vietā bija koka baznīca, kamēr 1798. g. uzcēla mūra baznīcu, kas cieta 1. pasaules karā, bet 2. pasaules kara laikā to uzspridzināja. Tikai pusgadsimtu vēlāk - 1991. gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kas joprojām turpinās. Tagad redzamais dievnams ir iepriekšējā līdzinieks.

Lielā aplokā, kas brīvi pieejams bērniem un viņu vecākiem saskarsmei ar dzīvo dabu, ganās kazas, cūkas, mājputni un citi dzīvnieki. Apskatāmi truši. Sezonas laikā piedāvā mājputnu olas.