Skulte Port and Zvejniekciems

Martas Staņas mantojums Zvejniekciemā

Marta Staņa (1913–1972) ir viena no izcilākajām un vienlaikus arī pretrunīgāk vērtētajām padomju ēras arhitektēm Latvijā. Viņas slavenākais darbs ir Dailes teātra projekts, kura projektēšana un būvniecība ilga turpat 20 gadus, un tā pabeigšanu un atklāšanu arhitekte diemžēl nepieredzēja. 1951. gadā zvejnieku arteļa “Zvejnieks” vadība M. Staņai un speciālistu grupai uzticēja projektēt arteļa kultūras namu. Lai noteiktu Zvejniekciema izaugsmes perspektīvas, arhitekte darbību sāka ar arteļa “Zvejnieks” ciemata plānojuma un apbūves projektu. Turpmākos desmit gados pēc M. Staņas projektiem Zvejniekciemā uzbūvēja kultūras namu jeb klubu, vidusskolu, divas daudzstāvu dzīvojamās mājas skolotājiem un vēlāk arī mākslinieku Postažu ģimenes vasarnīcu.

Zvejniekciemā sabiedriskās ēkas arhitekte koncentrēja ainaviskā Aģes upes lokā, kur klubs būvēts uz zemes uzbēruma.
Zvejniekciema kultūras nama arhitektūra ir savdabīga tā laika piemērs. Pirmajā mirklī tā šķiet diezgan tipisks staļinisma paraugs – četrstāvu ēka, plānojumā taisnstūra, masīva, padrukna celtne, ar uzsvērtu ieejas daļu, bez lieka rotājuma un ar minimālu apdari fasādē, kur uzsvars likts uz materiālu,
proporcijām un siluetu. Kultūras nama celtne ir būtiska apkārtējās vides kontekstā – to ieskauj plaši zālieni ar apstādījumiem un kokiem, radot sajūtu, ka ēka atrodas parka vidū, līdzīgi kā 18.–19. gs. celtie muižiņu ansambļi.
Zvejniekciema vidusskolas ēku Marta Staņa projektēja 50. gadu otrajā pusē, un tā ir uzskatāma par unikālu projektu. Zvejniekciema vidusskolas projekts ietver ekoloģisku pieeju – ēka tiek sintezēta ar apkārtējo vidi un dabu. Vidusskolu pabeidza būvēt 1963. gadā. Zvejniekciema vidusskola laika gaitā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas un sākotnēji iecerētās telpu funkcijas rekonstrukciju laikā, ir ievērojami pārveidotas – vairākas no izejām slēgtas drošības apsvērumu dēļ, atsevišķas klases sadalītas vairākās telpās un ieguvušas atšķirīgas funkcijas no to sākotnējām, nesen renovācijas ietvaros piebūvēts jauns apjoms – sporta zāle. Taču, neskatoties uz to, gandrīz nemainīgs ir saglabājies ēkas sākotnējais plānojums.
Blakus klubam un skolai, Aģes upes līkumā ir sporta laukums, kurā jau no pagājušā gadsimta 50. gadu otrās puses notiek dažādi sporta un kultūras pasākumi. Viskuplāk apmeklētie, protams, bija Zvejnieku svētki, bet arī citiem pasākumiem apmeklētāju netrūka. Mūsdienās sporta laukums ir atjaunots un ir paredzēts dažādām sporta aktivitātēm.

Gita Memmēna, Saulkrastu TIC, 29.12.2016

Tourism objects involved in this story
	Skulte Port and Zvejniekciems	In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972).
5 Tagen	Der Weg der Liven	Historiker behaupten, dass die Liven auf dem alten Territorium Lettlands seit dem 10. Jh. treten. Die Liven besiedeln Nordkurland, Unterläufe von Daugava und Gauja. Sie fragen die ersten ankommenden deutschen Kaufmänner sachkundig – Wieviel kostet zur Zeit Walkstoff auf dem Markt in Visby? Das bedeutet, dass den Liven die schwedische Insel Gotland bekannt ist. Die Liven sind gute Seefahrer, mutige und starkherzige. Nur ein starker Mensch kann mit dem Meer gut auskommen, auf Fischfang und Robbenjagd gehen, in den keineswegs ergiebigen Sanden der Meeresküste festwurzeln. Das Territorium von Ģipka bis Oviši an der Meeresküste entlang ist uns zur Zeit als Livenküste bekannt. Hier sind immer noch von Romantik umwobene livische Fischerdörfer zu sehen. Das Kap Kolka wurde von Krišjānis Valdemārs (ein lettischer Förderer der Seefahrt) als den geographischen Mittelpunkt Europas errechnet. Seinem Appell folgend, nahmen die Liven an der ganzen Küste entlang aktiv am Segelschiffbau teil. Die Liven kamen nach Ainaži, um in einer Seefahrtschule Ausbildung zu machen. Es hat den Schiffen ermöglicht, entfernte Teile der Erde zu erreichen. So began das Jahrhundert der Segelschiffe. Ohne Liven könnte es nicht sein! An der Livenküste befinden sich auch die ältesten Leuchttürme Lettlands. Der Leuchtturm von Oviši zeigt wie ein Stern den Weg den Schiffen nach Rīga. Zum Erbe der Liven gehören auch die Traditionen des Neunaugenfanges, die immer noch in Carnikava, Svētciems un Salacgrīva belebt sind. In Salacgrīva sind Fischzäune und Vorrichtungen zu sehen, die anderorts schon lange nicht mehr existieren. Die Letten entstanden, wenn die Liven sich mit den Lettgallen vereinigten – scherzen die Liven. Wahrscheinlich haben sie im Grunde eben nicht so großes Unrecht. Die livische Kultur, Sprache, Geschichte, Lebensart sind eng mit Lettland verbunden und nicht mehr trennbar.