Das Heimat – und Kunstmuseum von Madona

Biržu muiža, no kuras izauga MADONA

Ir vietas, kuru latviskais un savulaik it svarīgais vāciskais nosaukums atšķīries. Tā arī muižu pie nelielās Madonas upītes (Lisas pieteka, kas sākas no Madonas ezera) latvieši pirms 1920.gadiem biežāk sauca par Biržiem, vācu un arī krievu valodā līdz XX gadsimta sākumam rakstīja Modonen. Tāds vārds lietots arī J. Ulriha 1691.gadā darinātajā plānā, bet tā kā blakus iezīmēta Modon Uppe, jāpieņem, ka vietvārdu teicis kāds latviešu tautības cilvēks. Muiža nebija liela, iepirkšanas laikā 1870. gados pie tās skaitījās 28 zemnieku sētas ziemeļos un ziemeļaustrumos no muižas centra. Arī pašas muižas ēkas nebija pārlieku iespaidīgas. Kopš 1815. gada MADONA piederēja baronu Vulfu dzimtai, kas par savu galveno mitekli izvēlējās Cesvaini, kur arī cēla greznākas būves.

Gadsimtu mijā nepilnu kilometru no muižas iekārtota Madonas stacija pie jaunveidojamās Stukmaņu (Pļaviņu) – Vecgulbenes – Alūksnes – Valkas šaursliežu dzelzceļa līnijas. Ap to laiku muižas īpašnieks sāka iznomāt amatniekiem un tirgotājiem nelielus gruntsgabalus apbūvei, vēlēja arī par savu naudu celt vairākas ēkas, kurās vēlāk izīrēja telpas dažādām administratīvām iestādēm, arī viesnīcai, zirgu pastam un veikalam. Tā nu šeit iekārtojās vairāki Cēsu apriņķa pārvaldes ierēdņi. Nozīme apdzīvotās vietas attīstībā bija 1908. gadā izveidotajai Biržu Izglītības biedrības sieviešu ģimnāzijai – pirmajai vidusskolai Latvijas teritorijā ārpus pilsētām.
Latvijas agrārreformas gaitā kādreizējo muižas pārvaldnieka māju atvēlēja rajona veterinārārsta mītnei, ielas pretējā pusē upītes stāvkrastā paredzēja vietu vidusskolas jaunbūvei. 1921.gadā kā patstāvīga administratīva vienība izveidots Madonas miests. Agrākajās muižas centra zemēs notika strauja privātmāju celtniecība. Pirmo Madonas apbūves plānu 1923.gadā izstrādāja Zemkopības ministrijas dienestā esošais arhitekts Arnolds Maidels. Rudenī miesta domē apstiprināti pirmie ielu nosaukumi, no Rīgas ielas kalnā uz muižu aizgāja Biržu iela. 1925.gada pavasarī no Cēsu un Valkas apriņķu dienvidu daļām izveidoja Madonas apriņķi, radās jaunu iestāžu telpu nepieciešamība. Savukārt nākošā gada jūnijā (1926. gadā) Madonai piešķirtas pilsētas tiesības. Pilsēta jau izgāja ārpus kādreizējā Biržu muižas centra teritorijas, tai pievienotas apkārtnes zemnieku zemes. Daļu muižas saimniecības ēku nojauca vidusskolas un pēc tam arī pamatskolas celtniecības gaitā. Uz kādreizējo ūdensdzirnavu pamatiem 1933.gadā uzcēla slimnīcu (tagad bibliotēka un muzeja krātuve). Pie agrākās klēts 1984.gadā piebūvēja muzeja izstāžu zāles.
Šobrīd par bijušo Biržu muižu var uzzināt Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Bijušās muižas klēts 1984. gadā ar jaunu piebūvi pārbūvēta par muzeja izstāžu zālēm, bet muzeja apkārtnē atrodas daļa no vēl saglabātajām muižas ēkām.

Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš, 01.12.2016

Tourism objects involved in this story
	Das Heimat – und Kunstmuseum von Madona	Eins der ältesten Museen von Vidzeme, dessen interessantesten Ausstellungsstücke Funde aus der mittleren und jüngeren Eisenzeit sind, ein Teil davon kommt aus der Gegend des Sees von Lubāna. Die Museumsbetreiber organisieren thematische Ausstellungen, die mit der Kulturgeschichte der Gegend in Zusammenhang stehen, und auch Kunstausstellungen. Das Museum befindet sich in den historischen Gebäuden des ehemaligen Biržu Gutshofes.
5 Tagen	Der Weg des Lichtes	Alte Handelswege haben nicht nur Güter, aber auch Kenntnisse und Kultur, alles, was damals neu un unbekannt war, verbreitet. So der Pfarrer Ernst Glück, der wahrscheinlich schon die Bibelübersetzung ins Lettische angefangen hat, zog aus der Festung in Daugavgriva nahe Rīga nach Alūksne. Hier übersetzte er die Bibel ins Lettische. Bei Vollendung der Übersetzung pflanzte Glück auf dem Hof des Pastoratshauses zwei Eichen, die noch heute grünen. In Alūksne gründete Glück die erste lettische Schule in Livland für die Kinder der hiesigen Bauern. Glück war ein Pfarrer, Übersetzer, Literat, Aufklärer. Auch dank seinen Verdiensten, blühte in Livland nach dem Großen Nordischen Krieg die Herrnhuter Brüdergemeine auf. Die Brüdergemeine hat damalige geistliche und politische Entwicklung gelenkt. Das hat dem Herannahen des ersten Volkserwachens (lettisch tautas atmoda) beigetragen. Im Kontext des Lichtweges legt man gesteigerten Wert auf die Bedeutung der Stadt Piebalga. In Piepalga bildete sich im Laufe der Zeit ein bedeutender Kulturraum heraus. In diesem Kulturraum kommt Kultur, Wissenschaft und Politik zur neuen Bedeutung und neuem Klang. Hier war ein Wohn- und Arbeitsort von K. Skalbe (ein lettischer Schriftsteller), den Gebrüdern Kaudzīte (lettische Schriftsteller), J. Poruks (ein lettischer Dichter), A. Austriņš (ein lettischer Schriftsteller und Lehrer) und anderen namhaften Vertretern des Volkserwachens. Eine besondere Geistesaura existiert an diesem Ort immer noch. Eine fabelhafte Burg von Cesvaine ist renoviert worden, die Schmalspurbahn Gulbene – Alūksne befördert immer noch Fahrgäste, aber die Mauer der Festung Marienburg erregen die Einbildung mit Legenden über die verborgenen Schätze des Templerordens und in den Festungsmauern eingemauertes Mädchen Maria. Nicht weniger reizvoll ist die Geschichte über Martha Skawronskaja, die künftige russische Herrscherin Katharina I. Die Stadt- und Kunstmuseum von Madona erzählt über die Vergangenheit und Gegenwart der Region. Im Museum der Mühle von Ate in Kalncempji sind mehr als 4000 einzigartige alte Gegenstände des ländlichen Lebens und Gebäude, die 100 und mehr Jahre alt sind, zu sehen.