Der Weg des Lichtes

Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu krātuve Sarkaņos

‌Sarkaņu skolas stāsts (autore: Inese Sudāre, muzeja krājuma glabātāja)
‌Pirms atsevišķo ēku celšanas gadus trīsdesmit mācībām Sarkaņos bijušas ierādītas telpas pagasta mājā, kur tagad ir Sarkaņu bibliotēka, bet 1903. gadā ir uzceltas abas laukakmens ēkas – viena luterticīgo, bet otra – pareizticīgo bērniem.

Mazākā ēka savu veidolu tā arī saglabājusi cauri laikiem, bet lielajai skolai 20. gadsimts 30. gadu vidū uzcelts 2. stāvs, bet vēl gadus divdesmit vēlāk izbūvēti bēniņi – 3.stāvs.

2010. gadā projekta “Energoefektivitātes paaugstināšana Madonas novada pašvaldības un izglītības iestāžu ēkās” ietvaros skolas ēkas tiek siltinātas (nomainīti logi, jumts), un tās iegūst mūsdienīgu veidolu, saglabājot senatnes cienīgumu.

112 gadus Sarkaņu skolas skolēni un skolotāji rakstījuši savu skolas stāstu par sapņiem un ikdienas darbu, par svētkiem un panākumiem, par neatlaidību un nebēdnību, par dzīves skarbumu laika griežos un bezrūpību. Atmiņas ieaudušās skolas ābelē, liepu gatvē un laukameņu pamatīgumā... Par apliecinājumunu 2015. gadā slēgtās izglītības iestādes krietnajam mūžam paliek tās 100gadei veltītā piemiņas zīme, bet par nozīmīgāko tās ikdienā joprojām stāsta zīmējumi lielās ēkas gaitenī.

Tagad mazajā ēkā darbojas Sarkaņu amatu skola, bet lielajā - atvērta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu krātuve. Ļaužu izglītošanās jau citādākā veidā, bet veiksmīgi turpinās, un skološanai celtās ēkas savu misiju pilda.
‌
Četru izcilu sarkaniešu tikšanās skolā (autore: Dace Zvirgzdiņa, ‌Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja literatūras sektora vadītāja)

Vai aktrise Olga Dreģe varēja satikt rakstnieku Viktoru Eglīti? Laikam gan ne, jo Sarkaņu pagasta „Milnos” dzimušajai meitenei bija tikai 7 ziemas, kad viņš 1945. gadā gāja bojā. Jēkabs Vītoliņš (1898 „Bākšānos” – 1977 Rīgā) šajā laikā bija pazīstams mūzikas lektors, kas uzstājās gan radiofonā, gan pirms koncertiem, tautas mūzikas speciālists. Zinot V. Eglīša aizraušanos ar senatni un dievturību, gribu apgalvot, ka abi noteikti bija pazīstami. Valdis Breģis (1928 Lejas Svincos – 2013 Rīgā) toreiz mācījās Madonas vidusskolā, bet dažus gadus vēlāk viņš klausījās J.Vītoliņa lekcijas konservatorijā, pārdomātos ievadvārdus koncertos un kā students diriģēja Sarkaņu kori vasarās, kad tur dziedāja arī toreizējā Madonas vidusskolniece Olga.

Šīs četras Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgās personas vieno vispirms dzimtā vieta. Kopīga ir vēlēšanās un spējas tikt tālāk par savu sētu, darīt ko citādāku nekā viņu priekšteči – zemnieki. Kopīga ir mīlestība pret mūziku.

Tagad viņi satikušies Sarkaņu skolā iekārtotajā izstādē par izciliem sarkaniešiem – valsts nozīmes kultūras darbiniekiem. Lai gan vienīgi Viktors Eglītis (1877 Sarkaņu pag. „Lejas Kaipos” – 1945) nav šajā ēkā mācījies, jo viņa bērnībā tās nebija un viņš ir apmeklējis Lazdonas pareizticīgo draudzes skolu, telpas saimnieks ar sava dzīvokļa mēbelēm neapšaubāmi ir viņš. Viens no attēliem rāda tēvu un dēlu, rakstnieku Anšlavu Eglīti, iespējams, pie tā galda, kas ir muzejā. Mantinieku dāvinājumā muzejam ietilpst arī A. Eglīša studiju laikā Mākslas akadēmijā gleznotais tēva portrets.

Sarkaniešiem veltītajā izstādē var aplūkot Jēkaba Vītoliņa jaunības rakstāmgaldu un Dailes teātra dāvināto Olgas Dreģes grima galdiņu, dažus viņas skatuves tērpus un aksesuārus, ilggadējā Madonas rajona koru virsdiriģenta, komponista Valda Breģa koncerttērpu, fotoaparātu, toņdakšu.

Uz skatuves un arī muzejā ir iespējams daudz kas. Aicinām uz četru sarkaniešu tikšanos vecajā skolā!‌

Inese Sudāre un Dace Zvirgzdiņa, 01.12.2016

Tourism objects involved in this story
5 Tagen	Der Weg des Lichtes	Alte Handelswege haben nicht nur Güter, aber auch Kenntnisse und Kultur, alles, was damals neu un unbekannt war, verbreitet. So der Pfarrer Ernst Glück, der wahrscheinlich schon die Bibelübersetzung ins Lettische angefangen hat, zog aus der Festung in Daugavgriva nahe Rīga nach Alūksne. Hier übersetzte er die Bibel ins Lettische. Bei Vollendung der Übersetzung pflanzte Glück auf dem Hof des Pastoratshauses zwei Eichen, die noch heute grünen. In Alūksne gründete Glück die erste lettische Schule in Livland für die Kinder der hiesigen Bauern. Glück war ein Pfarrer, Übersetzer, Literat, Aufklärer. Auch dank seinen Verdiensten, blühte in Livland nach dem Großen Nordischen Krieg die Herrnhuter Brüdergemeine auf. Die Brüdergemeine hat damalige geistliche und politische Entwicklung gelenkt. Das hat dem Herannahen des ersten Volkserwachens (lettisch tautas atmoda) beigetragen. Im Kontext des Lichtweges legt man gesteigerten Wert auf die Bedeutung der Stadt Piebalga. In Piepalga bildete sich im Laufe der Zeit ein bedeutender Kulturraum heraus. In diesem Kulturraum kommt Kultur, Wissenschaft und Politik zur neuen Bedeutung und neuem Klang. Hier war ein Wohn- und Arbeitsort von K. Skalbe (ein lettischer Schriftsteller), den Gebrüdern Kaudzīte (lettische Schriftsteller), J. Poruks (ein lettischer Dichter), A. Austriņš (ein lettischer Schriftsteller und Lehrer) und anderen namhaften Vertretern des Volkserwachens. Eine besondere Geistesaura existiert an diesem Ort immer noch. Eine fabelhafte Burg von Cesvaine ist renoviert worden, die Schmalspurbahn Gulbene – Alūksne befördert immer noch Fahrgäste, aber die Mauer der Festung Marienburg erregen die Einbildung mit Legenden über die verborgenen Schätze des Templerordens und in den Festungsmauern eingemauertes Mädchen Maria. Nicht weniger reizvoll ist die Geschichte über Martha Skawronskaja, die künftige russische Herrscherin Katharina I. Die Stadt- und Kunstmuseum von Madona erzählt über die Vergangenheit und Gegenwart der Region. Im Museum der Mühle von Ate in Kalncempji sind mehr als 4000 einzigartige alte Gegenstände des ländlichen Lebens und Gebäude, die 100 und mehr Jahre alt sind, zu sehen.
	Ethnographic and household storage in Sarkani	Ethnographic and household storage in Sarkaņi offers craft tools collection, furniture and household collection, 19th and the end of the 20th century living room furnishings, and the exhibition dedicated to Madona countrymen. (Source: Madona TIC)