Sena un nozīmīga tirdzniecības un amatniecības centra vieta Rīgas HES ūdenskrātuves kreisajā krastā, kas virs Daugavas paceļas ap 15 m augstumā. Uzskata, ka pie mazā strauta - Varžupītes ietekas blakus Daugmales pilskalnam - atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta. Pēc atrastajām senlietām var spriest, ka pilskalns un tā piekāje ar senpilsētu bijis apdzīvots līdz 12. gs. beigām, kad Daugmales nozīmi mazināja strauji augošā Rīga. Pilskalna piekāje ir nostiprināta.

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu.

Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim.

Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

Viduslaiku un pagājušā gadsimta sākuma kapsēta pie Mazirbes baznīcas. To iejož apsūnojis akmeņu žogs. Te meklējami vairāki interesanti objekti – Vilkača kaps, Vecā Taizeļa kaps, dižpriede u.c.

Blakus igauņu senču pilskalnam atrodas sena svētbirze. Pilskalna pakājē ir uzbūvēta estrāde, priekšpagalmā uzslietas šūpoles, turpat atrodas slieteņi, ugunskura laukums un pilskalna makets. Kassinurmē atrodas arī dabas izziņas taka, veselības un senlietu taka.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.