Kolkas krasta robežapsardzības postenis

Robežsargi nāca arī uz mājām pārbaudīt, vecā mājas grāmatā ir saglabājušies ieraksti, kuros datumos, cikos pulksteņos ir bijusi kontrole. Pārbaudīja vai mājās nav svešinieki. Manu vecāko brāli paņēma dienēt vācu armijā, pēc kara viņš dzīvo Kanadā. Līdz ar to mēs skaitījāmies nelabvēlīga ģimene. Vienu vakaru pie mums ieradās pavecs vīrietis, viņu droši vien iesūtīja, runāja latviešu valodā un prasīja naktsmājas, bet svešiem jau naktsmājas nedrīkstēja dot, par svešiem uzreiz bija jāziņo <i>zastavam</i>. Es vairs neatceros, ka mēs to ziņu padevām <i>zastavam</i>, bet robežsargi bija klāt un paņēma viņu ciet. Otrā rīta robežsargu priekšnieks pateicās tēvam: „Paldies, Aleksandr!”, tā nu mēs palikām tā ka vairāk uzticami.

Viena tāda spilgta bērnības atmiņa, kad reiz ar tāds bērnu bariņš plunčājamies pa ūdeni, un mēs jau paši nemaz nepamanījām, ka esam aizvirzījušies pa ūdeni ārpus atļautās peldēšanas zonas. Pēkšņi redzam, ka pa jūru drāžās zirgs, kura mugurā sēž robežsargs, pa to jūras malu un milzīgos auļos jāj uz mūsu pusi. Kā tur tas beidzās, es vairs neatceros, droši vien izdzina ārā. Man bija 10 gadi. Tik jocīgi likās, vai tad viņš tiešām ar binokli neredzēja, ka tur bērni spēlējas. Šis notikums man ļoti spilgti palicis atmiņā, tās bija 1950.-to gadu beigas.

Tad zvanīja uz <i>zastavu</i>, lai iedod palīgā robežsargus. Par palīdzēšanu viņiem atkal sadeva produktus: eļļu, zivis, nu ko vien varēja iedot, jo samaksāt jau viņiem nevarēja.

Piecdesmito gadu vidū Košraga Žokos dzīvoja Padomju armijas soda bataljona zaldāti, kas taisīja Ventspils – Kolkas ceļu. Ceļa atzaru (kā visos lībiešu ciemos) gribēja uzbūvēt arī uz Košragu, taču vecākā gada gājuma ciema iedzīvotāji pret to iebilda, jo baidījās no jaunām izvešanām un represijām.

PSRS laikos robežsargi no šī torņa novēroja un kontrolēja Irbes jūras šauruma ūdeņus un tajos laikos mēdza teikt, ka šim šaurumam pat pīle bez robežsargu ziņas cauri nevarot izpeldēt.