Sadarbība ar robežsargiem Kolkas zivju apstrādes fabrikā
Tad zvanīja uz <i>zastavu</i>, lai iedod palīgā robežsargus. Par palīdzēšanu viņiem atkal sadeva produktus: eļļu, zivis, nu ko vien varēja iedot, jo samaksāt jau viņiem nevarēja.
Kolkā dzīvoju no 1960.gada, mana vecāmamma bija no Košraga, mamma ieprecējās arājos, tēvs bija no Vīdāles.
Strādāju Kolkas zivju apstrādes fabrikā, vadītājs bija Morozovs. Sākumā strādāju šprotu cehā, tad cehā, kur zivis marinēja tomātu mērcē. Zivju pārstrādes uzņēmumos nostrādāju visu mūžu līdz pensijai.
Robežsargi nāca uz cehu palīdzēt tad, kad produkciju sūtīja prom uz Rīgu un vajadzēja lādēt zivju kastes lielajās mašīnās. Cehā jau lielākā daļa darbinieku bija sievietes, nebija vīriešu, kuri varētu veikt tik smagus darbus. Tad zvanīja uz zastavu, lai iedod palīgā robežsargus. Par palīdzēšanu viņiem atkal sadeva produktus: eļļu, zivis, nu ko vien varēja iedot, jo samaksāt jau viņiem nevarēja.
Kolkā bija robežsargi un jūrnieki. Sākumā zastavs atradās vecajā muižas ēkā pie baznīcas, robežsargiem bija savas ēkas pašā Kolkas ragā.
Galvenais jau bija tas, ka visu laiku bija jānēsā līdz pase. Mēs jau izbraukt no Kolkas varējām jebkura laikā, bet grūti bija radiem, draugiem un paziņām iebraukt pie mums pierobežas zonā. Autobusus un mašīnas robežsargi kontrolēja, vajadzēja speciālas caurlaides, mēs tās saucām krieviski par propuskiem, lai varētu ciemā iebraukt. Ik pa nelielam attālumam uz ceļiem bija kontrolpunkti ar šlangbomi priekšā. Tajos dežūrēja robežsargi.
Arī vietējiem iedzīvotājiem bija savi aizliegumi, peldēties varēja iet tikai līča pusē pretī Kolkas kultūras namam, pastaigāties pa jūrmalu, aiziet dižjūras pusē, piemēram līdz Vaidei, varēja tikai caur pazīšanos paprasot robežsargiem atļauju. Mans vīrs strādāja pastā un bija diezgan labi pazīstams ar robežsargu virsniekiem. Vīrs paprasīja atļauju un mēs bieži svētdienās gājām pastaigāt gar jūrmalu līdz Vaides ciemam un atpakaļ. Taču vienreiz gadījās tā, ka bijām tikuši netālu aiz Kolkas raga, kad divi robežsargi ar plintēm plecos mūs aptur, tālāk nelaiž, bet viņu pavadībā liek iet cauri visam ciemam uz zastavu. Tad nu varēja no kauna zemē ielīst. Virsnieks mūs ieraugot, pasmējās, paslavēja robežsargus un atļāva mums iet.
Kad nāca rudens vētras, tad jau daudzi devās uz lielo jūru aiz raga dzintarus lasīt, jo tur jau tie nāca daudz vairāk nekā līča pusē. Tad arī bija jāprasa atļauja virsniekam, tie, kas atļaujas nebija paprasījuši, tiem lika iet prom un neļāva lasīt.
Ļoti stingra bija zona aiz raga uz Ventspils pusi, ko pastiprināti kontrolēja, tur bija šaujamlauks, saraktas tranšejas, tur notika robežsargu apmācības šaušanā. Pastiprināta kontrole notika tad, ja robežsargi uzzināja par kāda cietumnieka izbēgšanu vai atgriešanos no cietuma.
Jūrmala izgaismota tumšajā laikā nebija, bet no bākas nāca lieli gaismas stari un ciems bija gaišs cauru diennakti.
Robežsargiem bija arī suņi, suni vārda Ruslans, pazina visa Kolka.
Strādāju Kolkas zivju apstrādes fabrikā, vadītājs bija Morozovs. Sākumā strādāju šprotu cehā, tad cehā, kur zivis marinēja tomātu mērcē. Zivju pārstrādes uzņēmumos nostrādāju visu mūžu līdz pensijai.
Robežsargi nāca uz cehu palīdzēt tad, kad produkciju sūtīja prom uz Rīgu un vajadzēja lādēt zivju kastes lielajās mašīnās. Cehā jau lielākā daļa darbinieku bija sievietes, nebija vīriešu, kuri varētu veikt tik smagus darbus. Tad zvanīja uz zastavu, lai iedod palīgā robežsargus. Par palīdzēšanu viņiem atkal sadeva produktus: eļļu, zivis, nu ko vien varēja iedot, jo samaksāt jau viņiem nevarēja.
Kolkā bija robežsargi un jūrnieki. Sākumā zastavs atradās vecajā muižas ēkā pie baznīcas, robežsargiem bija savas ēkas pašā Kolkas ragā.
Galvenais jau bija tas, ka visu laiku bija jānēsā līdz pase. Mēs jau izbraukt no Kolkas varējām jebkura laikā, bet grūti bija radiem, draugiem un paziņām iebraukt pie mums pierobežas zonā. Autobusus un mašīnas robežsargi kontrolēja, vajadzēja speciālas caurlaides, mēs tās saucām krieviski par propuskiem, lai varētu ciemā iebraukt. Ik pa nelielam attālumam uz ceļiem bija kontrolpunkti ar šlangbomi priekšā. Tajos dežūrēja robežsargi.
Arī vietējiem iedzīvotājiem bija savi aizliegumi, peldēties varēja iet tikai līča pusē pretī Kolkas kultūras namam, pastaigāties pa jūrmalu, aiziet dižjūras pusē, piemēram līdz Vaidei, varēja tikai caur pazīšanos paprasot robežsargiem atļauju. Mans vīrs strādāja pastā un bija diezgan labi pazīstams ar robežsargu virsniekiem. Vīrs paprasīja atļauju un mēs bieži svētdienās gājām pastaigāt gar jūrmalu līdz Vaides ciemam un atpakaļ. Taču vienreiz gadījās tā, ka bijām tikuši netālu aiz Kolkas raga, kad divi robežsargi ar plintēm plecos mūs aptur, tālāk nelaiž, bet viņu pavadībā liek iet cauri visam ciemam uz zastavu. Tad nu varēja no kauna zemē ielīst. Virsnieks mūs ieraugot, pasmējās, paslavēja robežsargus un atļāva mums iet.
Kad nāca rudens vētras, tad jau daudzi devās uz lielo jūru aiz raga dzintarus lasīt, jo tur jau tie nāca daudz vairāk nekā līča pusē. Tad arī bija jāprasa atļauja virsniekam, tie, kas atļaujas nebija paprasījuši, tiem lika iet prom un neļāva lasīt.
Ļoti stingra bija zona aiz raga uz Ventspils pusi, ko pastiprināti kontrolēja, tur bija šaujamlauks, saraktas tranšejas, tur notika robežsargu apmācības šaušanā. Pastiprināta kontrole notika tad, ja robežsargi uzzināja par kāda cietumnieka izbēgšanu vai atgriešanos no cietuma.
Jūrmala izgaismota tumšajā laikā nebija, bet no bākas nāca lieli gaismas stari un ciems bija gaišs cauru diennakti.
Robežsargiem bija arī suņi, suni vārda Ruslans, pazina visa Kolka.
| Stāstā iesaistītie tūrisma objekti | ||
|---|---|---|
 |
Pēc aculiecinieku stāstiem, padomju laikā līdz Kolkasragam (jūrai) bija iespējams aiziet tikai robežsargu pavadībā atsevišķos gadījumos. Padomju krasta robežapsardzības postenis atradās Kolkas ciemā - vietā, kur tagad izvietoti Latvijas Krasta apsardzes spēki. Objekts civilām personām ir nepieejams. Attēlā - objekts nr. 30004, kas tāpat kā Kolkasrags un piekraste kopumā bija robežsargu rūpīgi apsargāta. |
|
