Slocene plūst cauri Valguma ezeram un Mazezeram un tālāk ietek Kaņiera rietumdaļā, veidojot sazarotu un purvainu deltu, kur izveidots sezonāls liegums putnu aizsardzībai. Upes krastos plešas mitrāji un tie daudzviet ir grūti pieejami. Pirms izraka Starpiņupīti – Kaņiera savienojumu ar Rīgas jūras līci (ūdens līmeni regulē ar slūžām), Slocenes ūdeņi plūda pa tagadējo Vecsloceni līdz pat Slokai, kur ietecēja Lielupē. Laivošanai ar kanoe laivām izmantojams ir tikai Vecslocenes posms augstā ūdens līmenī no Vecā Ķemeru ceļa līdz ietekai Lielupē. Slocenes posms no Milzkalnes līdz Valguma ezeram nav braucams daudzo kritušo koku dēļ. Savukārt, pie Starpiņupītes ietekas jūras līcī pavasaros ir laba putnu vērošanas vieta.

Dabas takā gar Rojas upi iespējamas 3 dažāda garuma distances, kas lokveidā ved gar upi un tai pieguļošajiem mežiem – 2 km, 7 km un 15 km, kas katra atzīmēta ar savas krāsas norādēm. Dzeltenais aplis 2 km, zilais aplis – 7 km, sarkanais aplis – 15 km. Maršrutus var veikt arī ar velosipēdu, taču braucot ar velo, atsevišķi posmi var būt grūti izbraucami smilšu dēļ.

Pie upes ierīkotas vairākas atpūtas vietas ar soliem, galdiem, labierīcībām, šūpolēm, vingrošanas konstrukcijām, atkritumu urnām, kā arī ugunskura un telšu vietām. Pie atpūtas vietām Žocenē un Rojā ir izveidotas arī laivu piestātnes. Takas sākumā upes krastā labiekārtota vieta, kur upē ietek Rojas avots, ko kā ūdensņemšanas vietu iecienījuši vietējie iedzīvotāji.

Maršruts piemērots izcilu dabas un kultūras vērtību baudītājiem! Teiksmainie Šlīteres Zilie kalni ir pazīstami jau no seniem laikiem, kad tajos vietējie „pirāti” kurināja viltus ugunskurus, lai jūrasbraucēji uzskrietu uz Kolkasraga sēkļiem. Mūsdienās Slīteres nacionālā parka piekrasti tēlaini dēvē par Baltijas jūras brīvdabas ģeoloģijas muzeju, jo šeit apskatāms Baltijas ledus ezera senkrasts, Ancilus ezera krasta kāple un Litorīnas jūras kāpu veidojumi (kangari, vigas), kas uzskatāmi atspoguļo Baltijas jūras attīstības vēsturi pēdējo 10 000 gadu garumā. Piekrasti šeit vēsturiski apdzīvojuši lībieši, kuru zvejniekciemi ir nozīmīga vienas no pasaulē mazākās minoriotātes kultūrvide. Maršruts posmā no Mazirbes līdz Kolkai iet pa veco krasta ceļu, kas izlokas cauri lībiešu zvejniekciemiem – Košragu, Pitragu, Saunagu un Vaidi. Slīteres nacionālais parks ir viena no augiem bagātākajām Latvijas teritorijām, bet Kolkasrags – viena no populārākajām putnu vērošanas vietām to migrāciju laikā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Atrodas 2,5 km ziemeļos no Krūtes. Neliela izmēra guļkoku ēka ar dēļu apšuvumu, sākotnēji celta 1642. gadā. Tās no ķieģeļiem celtais tornis atjaunots pēc 2. pasaules kara. Baznīcas iekārta – altāris (17. gs. 2. puse), nezināma autora altārglezna „Kristus pie krusta” (17. gs.) un bagātīgi ornamentētā kancele (1642. g.) ir nozīmīgi manierisma laika pieminekļi.

„Lapių slėnio” saimniecībā tiek audzēti dažādi dzīvnieki – vēsturiskā portugāļu zirgu šķirne „Lusitano”, Šetlandes poniji, citi karstasiņu Eiropas zirgi, „Ango Nubian” šķirnes kazas, Lietuvas genofonda asās vilnas aitas un liels pulks dažādu mājas putnu. Saimnieki apmeklētājiem stāsta par dzīvnieku šķirnēm, to izcelsmi, aicina jāt ar zirgiem un ponijiem, kā arī vērot dzīvniekus.

Takas sākums atrodas Vidagā, vietā, kur uz Vizlas celts vēsturiskais akmens arkas tilts. 1,2 km garā taka bez marķējuma ved gar pašu upes krastu līdz pat ietekai Gaujā. Redzami skaisti dolomīta atsegumi, nelieli krāčveidīgi ūdenskritumi un iespaidīgais Žākļu dižakmens.

Tikai 20 minūšu braucienā no Pärnu, vecajā Tõstamaa mežniecības ēkā Amps & Lonks kafejnīca ceļiniekiem piedāvā nedaudz atpūsties un iestiprināties ar picu, kas gatavota no svaigiem vietējiem produktiem. Īpaši iecienīta ir pica ar pašaudzēto liellopu gaļu un svaigie salāti. Var arī pasūtīt iepriekš.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Atrodas Rīgas - Bauskas šosejas 25. kilometrā pie Ķekaviņas upītes.