Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Kauguru kanāls ­ izrakts 1933.g., lai novadītu Džūkstes un Slampes upes uz Lielupi, lai novērstu pārpurvošanos.
N/A

Rančo Riisa atrodas Soomaa Nacionālajā parkā (Soomaa Rahvuspark), kur ir ļoti daudz dabas velšu, ko izmanto arī ēdienu gatavošanā. Pēc pastaigas pa nacionālo parku un spirdzinošas saunas saimnieki piedāvās maltīti pēc labākajām Soamaa tradīcijām.

N/A

Traķu pussalas pils austrumu mūrim pieguļ ar mežu apaudzis iespaidīgs pilskalns (uzved koka kāpnes) – t.s. Upurkalns, kurā pirms mūra pils celtniecības stāvējusi koka pils. 1779. g. dominikāņu mūki sagrautās Pussalas pils vietā uzsāka baznīcas celtniecību. Jau vēlāk – 1822. – 1823. g. vienā tās daļā uzcēla dominikāņu klosteri, bet otrā – kapelu. 1990. g. šeit izvietoja Traķu vēstures muzeja administrāciju, bet 2005. g. kapelā izveidoja Sakrālās mākslas izstādi. 2011. g. ēku kompleksā notika vērienīgi rekonstrukcijas darbi.

N/A
Otrā Pasaules kara laikā - 1944. g. septembra beigās Morē norisinājās vienas no asiņainākām un nežēlīgākām kaujām Latvijas teritorijā, par kurām vēl nežēlīgākas vēl bija tikai t.s. Kurzemes katlā. Mores kaujās vācu pusē karojošie latviešu leģionāri aizkavēja Sarkanās armijas izlaušanos uz Rīgu un novērsa 18. vācu armijas karaspēka ielenkumu. Kauju rezultāts bija svarīgs vietējiem civiliedzīvotājiem, (> 100 000), kas varēja un paspēja doties bēgļu gaitās un paglābties no vēlāk sekojošām represijām. Ik gadus - septembrī parkā notiek atceres pasākumi, kas pulcē kā šo notikumu aculieciniekus un citus. Te ir izveidota memoriāla siena ar iekaltiem Mores kaujās zināmo kritušo leģionāru vārdiem un uzstādīts akmenī kalts krusts - piemiņas zīme nezināmajiem kritušajiem karavīriem. 2 km austrumos no parka ir izveidots muzejs, pie kura apskatāms Padomju armijas tanks.
N/A

Akmenī iekaltais teksts (vēl nedaudz saskatāms) ir vēstījums nākamajām paaudzēm par tā laika vietējo mācītāju (kurš mira no mēra), par pastorāta izveidi Sīkragā, ko drīz vien pārcēla uz Mazirbi. Tas ir arī piemineklis sešiem plašākas apkārtnes draudzes mācītājiem. Visi trīs (sk. iepriekš) mēra akmeņi vēstī par 1710. gada Lielo mēri un teksti akmeņos iegravēti Mazirbes mācītāja Petrsona laikā no 1711. līdz 1734. gadam.

N/A

Seklais un aizaugošais (aizaugums ap 40 %) Liepājas ezers ir viens no nozīmīgākajiem Baltijas jūras piekrastes ligzdojošo un migrējošo putnu (atpūtas, barošanās vieta) ezeriem, kurā konstatētas > 100 putnu sugas. Tas ir arī ne mazāk nozīmīga daudzu iesāļiem biotopiem raksturīgu augu sugu dzīves vieta. Liepājas ezera ziemeļaustrumu krastā – Vītiņu pļavās palieņu pļavu apsaimniekošanas nolūkos ir izlaisti dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi, izveidots skatu tornis, kas pieejams iepriekš piesakoties gida pavadībā. Interesantus skatu punktus un ainavas, kā arī ceļojuma iespaidus var gūt, izstaigājot vai ar velosipēdu izbraukājot (ekstrēmi, sevišķi vasarā!) dambju sistēmu, kas atrodas ezera dienvidrietumu daļā. Ezera apkārtnē atrodas unikālās Liepājas fortifikācijas sistēmas atliekas.

N/A

Taka izveidota Limbažu Lielezera ZA galā, tā ir 3.6 km gara vienā virzienā. Ezeru ziemeļu galā izbūvēts putnu novērošanas tornis. Izbūvēts bērnu rotaļu laukums, labiekārtotas atpūtas vietas, izveidota laivu piestātne. Pāri Donaviņai izveidots gājēju tiltiņš uz pontoniem.

N/A

Vilsandi nacionālā parka „sirds” un divpadsmitā lielākā Igaunijas sala (garums - 6 km, platums – 2 km). Tā ir ļoti „jauna” sala, kas sākusi veidoties pirms ~ 2000 gadiem zemes garozas celšanās rezultātā, savienojoties divām salām, kas noticis pirms ~ 350 gadiem. Cilvēki salu sāka apdzīvot 18. gs. un to galvenā nodarbe bija zvejniecība, kuģu būve, nelielā apjomā – lauksaimniecība. Līdz 2. pasaules karam te bija ap 200 iedzīvotāju, kuri vēlāk salu bija spiesti pamest PRSR pierobežas režīma zonas dēļ. Nozīmīgu Vilsandi daļu aizņem mežs un kadiķu lauki. To visā garumā šķērso grantēts - zemes ceļš ar atzariem uz jūras krastu. Salu ar kājām var izstaigāt vairāku stundu laikā, iepazīstot vietējo apbūvi (daļa arī mūsdienās celtas ēkas) un Tolli sētu, kur pēc nostāstiem dzīvojis nīderlandiešu jūras braucējs Johans Dolls, kā arī vējdzirnavas. Noteikti ir jāaiziet līdz salas rietumu krastam, kur atrodas Vilsandi bāka un bākas uzrauga saimniecības ēkas. No šejienes ir labi redzamas Vaikas salas. Šodien uz salas pastāvīgi (visa gada garumā) dzīvo tikai trīs cilvēki.

N/A

Pilsrundālē pa ceļam uz Rundāles pili var apmeklēt Retro auto kolekciju, kur apskatāmi 1939. g. automobiļi un dažādu laiku motocikli. Starp automobiļiem ir arī pasaulē šodien reti sastopami modeļi. Šī ir īstā vieta vēsturisko spēkratu cienītājiem!

N/A

Atrodas vecā Alūksnes – Apes ceļa malā, netālu no Karvas. Pieminekli atklāja 1937. g. 12. novembrī. Tas veidots pēc arhitekta V. Vitanda meta. Pieminekļa cokolā ir iegravēts teksts: „Latvijas Atbrīvošanas cīņās 1919. g. kritušie Valmieras pulka karavīri. Uz ežiņas galvu liku, sargāj’ savu tēvu zemi”. Pieminekli nopostīja 1975. g., bet atjaunoja 1994. gadā.

N/A

Viens no ainaviskākajiem Nemunas pilskalniem ar skaistu skatu uz upes ieleju. 13. – 14. gs. šeit atradās militārs nocietinājums (nav saglabājies).

N/A
2 dienas

Maršruts iepazīstina ar Kurzemes mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Tukumā, - vietā, kas pazīstama ar dažādu interesantu ēdienu un dzērienu piedāvājumu. Tālāk tas šķērso Abavas senleju – vienu no skaistākajām Latvijas upju ielejām, ved gar Sabiles Vīna kalnu, līdz atduras Talsos – „Deviņu pakalnu pilsētā”. Tālākā maršruta gaita ved uz Dundagas pusi, kas pazīstama ar teikām apvīto Dundagas pili, pa lieliem un vientuļiem meža masīviem aizlokas līdz Ventspilij un tālāk gar Baltijas jūras piekrasti – līdz Medzei. No Medzes atkal dodamies Kurzemes vidienē, izbraucam cauri Aizputei un Kazdangai, kas ievērojama ar savu pili, apmeklējam pirmo Latvijas šitakē sēņu audzētavu Garīkās, Piena muižu ar Piena muzeju. Tālāk caur Saldu, kas pazīstama ar saviem gardumiem dodamies Džūkstes virzienā, noslēdzot loku starta vietā – Tukumā. 

N/A

Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

N/A
7 dienas

Šis marštuts piedāvā jums lielisku iespēju apmeklēt lielāko salu Igaunijā - Sāremā, kura savā veidā simbolizē Igaunijas tūrismu. Uz salas atrodas viens no iespaidīgākajiem meteorīta krāteriem Ziemeļeiropā, Kuresāres bīskapa pils un daudzi citi interesanti tūristu apskates objekti.

N/A

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

N/A

Atrodas pilsētas centrā, Raiņa ielā 4. Dievnams celts (1932. – 1938. g.) vecās koka baznīcas vietā neogotikas stilā (J. Cīruļa projekts). Jāpiemin, ka līdz pat 1994. g. ēkā bija izvietojies kinofilmu iznomāšanas punkts. Tagad baznīcā apskatāma izstāde „No pamatiem līdz torņa smailei, senie Latgales būvamati fotoattēlos”, kur 108 fotoattēlos ir dokumentēts baznīcas celtniecības process. Interesenti var uzkāpt zvanu tornī un apskatīt Rēzekni no 37 m augstuma.

N/A

Atrodas galvenās Kuldīgas gājēju ielas – Liepājas ielas malā. Kafejnīca ar senām ēdināšanas tradīcijām.
Latviešu virtuve: Aukstā zupa, siļķe ar biezpienu, cūkgaļas ribiņas, kartupeļu pankūkas, rupjmaizes kārtojums.

N/A

Restorāns - bārs "Agnese" atrodas viesnīcā „Wolmar”, Valmieras pilsētas centrā. Vasarās darbojas āra terase.

Latviešu virtuve: Mēlīšu salāti, Valmieras salāti, aukstā kefīra vai biešu zupa, jēra kakla karbonāde, cūkgaļas ribiņas, kartupeļu pankūkas, zemeņu zupa ar pašu gatavotu saldējumu, rupjmaizes kārtojums, upeņu krēms.

Īpašais ēdiens: Burtnieku ezera zandarta fileja.

N/A

Šis avots ir pazīstams kopš seniem laikiem. Kalpo kā laba dzeramā ūdens ņemšanas vieta.

N/A
Piemājas saimniecībā “LIELKALNI” 2 ha platībā kopš 2006. gada iestādīts netradicionālu ogulāju dārzs: zelta jāņogas, irbenes, lielaugļu lazdas, smiltsērkšķi, melnais plūškoks, citronliānas, aktinīdijas, ēdamie sausserži, u.c. Kopš 2008. gada sertificēta Bioloģiskā lauksaimniecība. 2009. gadā iegūts PVD sertifikāts un saimnieki sākuši gatavot un pārdot veselību stiprinošus sīrupus, želejas, ievārījumus un tējas. Tūristiem piedāvā degustēt tējas, sezonas ogas, sīrupus, želejas un citus gardumus, kā arī tos iegādāties.