Екабпилс/Крустпилс

Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču)

Upes posmā no Krustpils līdz Jumpravai upē bijušas 45 krāces un akmens sēkļi, turklāt vairāk nekā puse no tām koncentrējās pilsētas tuvumā no Krustpils līdz Aiviekstes ietekai.

No 15. līdz 19. gs. otrajai pusei strūgas bija galvenais kravu transportēšanas līdzeklis pa Daugavu.

Lai gan plostnieka amats Latvijā ir pazīstams jau kopš senatnes, tomēr Daugavas plostnieki galvenokārt bija krievi, baltkrievi un poļi. Pludināšana bija peļņas avots.

Sena Jakobštadte izauga no plostnieku un strūdzinieku apmetnes. Pilsētā izvērsās dzīva tirdzniecība ar garāmbraucošiem kuģotājiem un preču pārvadātājiem.

Interesanti:

1827.g.Jēkabmiestā uz sēkļiem 30 strūgas, kas netiek atpakaļ straumē. Krodzinieki priecājas, jo Daugavas krāces viņiem tādā veidā sagādā ienākumus no garāmbraucējiem.

1833.g. Jēkabmiestā darbojas 56 krogi, strūdzinieki un plostnieki izdzer 8000 spaiņus degvīna gadā.

1852.g. Jēkabmiestā ir 82 upes loči – cilvēki, kas labi pārzināja šo krāčaino Daugavas posmu.

Tagadējās robežās Jēkabpils pilsēta izveidota 1962.gadā, pēc otrā tilata uzcelšanas, pievienojot tai vēsturiski senāko Krustpili. Pilsētas teritorija netiek dalīta atsevišķās teritoriālās vienībās. Vien sarunvalodā Daugavas labais krasts tiek dēvēts par Krustpili, kreisais – par Jēkabpili.

Mūsdienās Jēkabpils pilsētas iedzīvotāju ikdienas runā ir saglabājies stingrs abu Daugavas krastu dalījums - Krustpils labajā krastā (Latgalē) un Jēkabpils kreisajā (Sēlijā).

Daugavas salas pilsētā

Krustpils saliņas agrākie nosaukumi ir Komjaunatnes saliņa un Ādamsona saliņa- nosaukums cēlies no kādreizējā gruntsgabalu īpašnieka uzvārda Ādamsona, kuram ir piederējusi arī šī sala, arī mūsdienās daudzi jēkabpilieši saliņu sauc par Ādamsona saliņu. Par Komjaunatnes saliņu tā saliņa tika pārdēvēta padomju gados. Krustpils saliņa kļuva par vienu no iecienītākajās pilsētnieku atpūtas vietām pēc tam, kad 20. gadsimta 50. gados tika uzcelta brīvdabas estrāde.

Savukārt interesanta ir teika par Daugavsalas rašanos: “Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bija sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā viss nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl neko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniekmeistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamajā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni, un arvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velns nākt kādās nekādās darīšanās.

Jēkabpilij ir sava ikona - Jakobštates Vissvētās Dieva dzemdētājas ikona

Ūdeņos peldošā dziedinošā svētbilde

Daudzus apbur kāds nostāsts no 17. gadsimta, kas Jēkabpilij atstājis daudzas zīmīgas liecības. Krievu – poļu – zviedru kara laikā kāds sakšu jātnieku pulciņš cēlies pār Daugavu. Viens no jātniekiem – katolis Jēkabs Grudinskis pārceļoties pār upi, ieraudzījis upes ūdeņos peldošu dēlīti. Uzdūris uz šķēpa, viņš to iznesa krastā un tur ievēroja, ka koka gabals noplūdis asinīm. Aplūkojis atrasto dēli, kareivis uz tā ieraudzījis Dievmāti Mariju ar Jēzus bērniņu uz rokām. Notikušais viņu tik dziļi satricinājis, ka izstājies no armijas, apmeties uz dzīvi slobodā un pieņēmis pareizticību. Svētbildi nodevis Holmhofas slobodas Jura baznīcā, kur tā darījusi brīnumus.

Mūsdienās tajā vietā atrodas Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo vīriešu klosteris. Tas izveidojies aptuveni vienā laikā ar Jakobštadtes rašanos.

Daugavas aizsargdambis – promenāde

Pilsētu no Daugavas kā mūra sēta aizsargā dambis. Daugavas aizsargdambi sāka būvēt pēc 1981. gada lielajiem plūdiem. 2011. gada vasarā notika dambja rekonstrukcijas un labiekārtošanas darbi. Tagad šeit pastaigājoties pa gājēju taku gar Daugavu var baudīt upes rāmo tecējumu un vērot pilsētas ēku siluetus un atspulgus mūsu likteņupes ūdeņos.

Daugavas zivis

Daugava mūsu barotāja.

Jau izsenos laikos cilvēki gādājuši sev iztiku ar zvejniecību un medniecību. Daugavā mīt:  asari, ālanti, karūsas, karpas, līdakas, plauži, raudas, sapali, salates, sīgas, sami, vēdzeles, zandarti, zuši arī kāda vimba. Daugavas lielākā zivs sams.

Latvijā reģistrētais rekords: Daugavā lejpus Pļaviņu HES 2010.gada 4.maijā noķerts vairāk kā 84,7 kg, smags un 2,42 kg smags sams.

Kopš 2011.gada Daugavas dambja rekonstrukcijas  pateicoties Jēkabpils pašvaldības un Daugavas savienības atbalstītajam projektam abos Daugavas krastos uz dambja gar upi ir izvietoti Informatīvie stendi ar vēsturiskajām fotogrāfijām un stātiem par upes nozīmi pilsētnieku dzīvē.