Atpūta laukos
4221-4240 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu.
N/A
No baterejas līdz mūsdienām ir saglabājušās dzelzsbetona dzota paliekas, kas ilgstošā vēja un viļņu darbības rezultātā, noskalojot krastu, ir noslīdējušas līdz pat liedagam. Interesants vēstures piemineklis, kura liktenis ilgtermiņā ir nojaušams – tas pazudīs zem jūras līmeņa.
N/A
Parka teritorija ietver Lietuvas lielākās upes – Nemunas ielejas daļu starp Seredžius un Geldaudišķis ciemiem ar ļoti ainaviskiem skatiem uz tās krastos esošajiem pilskalniem, viduslaiku pilīm, muižām u.c.
N/A

Restorāns „Rātes vārti” ir viens no iecienītākajiem restorāniem Valmierā, kas atrodas pašā pilsētas centrā, pretī Valmieras Rātslaukumam un Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcai jau 15 gadus. Restorānam ir sezonāla ēdienkarte. Vasaras sezonā ir atvērta āra terase.
N/A
Bejas meža dabas liegums veidots no reljefa viedokļa - interesantā, pauguru un starppauguru ieplaku saposmotā teritorijā, kuru klāj vecs un varens egļu mežs. Bejas mežā atrodas viena no Alūksnes rajonā vairākām "Velna pēdēm" - dziļa, krāterveida ieplaka, ko veidojis kūstošais ledājs.
N/A

Viena no retajām vietām, kur apskatāma un iepazīstama Sēlijas vēsturiskajam novadam raksturīga „dzīva” sēta ar tās plānojumu un tipiskām ēkām. Saimnieki kolekcionē senos sadzīves un saimniecības priekšmetus. Piedāvā ekskursiju, ārstniecības augu kolekciju, melno pirti un sēļu ēdienus. Izejvielas ražo paši un sadarbojas ar zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās pankūkas, grūbu zupa, kartupeļu biezzupa, sautētas pupas īpašā mērcē, buberts, maizes zupa ar putukrējumu, tortes, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: Cepelīni.
N/A

Krodziņš "Mazais Ansis" atrodas Kocēnu novad Rubenē, Murjāņu - Valkas autoceļa (A3) malā. "Mazā Anša" interjers atbilst masīvās koka guļbūves aurai un tajā iespējams aplūkot senlaiku instrumentus, sadzīves priekšmetus un zirglietas. Divstāvu guļbūves ēka ar terasi. Piedāvā pirti, ugunskura vietu, bērnu rotaļu laukumu. Sadarbojas ar vietējiem zemniekiem un mājražotājiem.

Latviešu virtuve: Valmieras salāti, vārīta mēle, pelēkie zirņi, brokastis zemnieku gaumē, aukstā zupa, zandarta fileja, jēra gaļas cepetis, grilēta cūkgaļa, rupjmaizes kārtojums, zemeņu krēms ar ievārījumu, rudzu maize, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: Liellopu gaļas fileja ar kartupeļu pankūkām.
N/A
No Latvijā visaugstāk celtā dievnama skatu torņa iespējams paraudzīties uz Alūksnes augstienes skatiem. Īpaši iespaidīgs skats paveras dienvidu virzienā.
N/A

Āraišu ezerpils ir Eiropas mērogā nozīmīga 9. - 10. gs. seno latgaļu nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija. Āraišu Arheoloģisko parku iespējams apmeklēt gan individuāli, gan grupās. Tiek piedāvātas ekskursijas gida pavadībā, dažādas izglītojošas nodarbības, kā arī programma jaunlaulātajiem. Tāpat tiek rīkoti dažādi tematiski pasākumi un amatu demonstrācijas.

Parkā izveidots arī apmeklētāju centrs, kurā skatāma pastāvīga ekspozīcija. Tajā izzinošā veidā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas ir iespējams iepazīties ar tajos iegūtajām oriģinālajām liecībām, kā arī ar Jāņa Apala dzīves un ezerpils pētniecības stāstu.
N/A

Uz Padomju armijas bijušā lokatora torņa bāzes mūsdienās ir izveidots ap 18 m augstais skatu tornis, kas atrodas pie Ventspils Dienvidu mola (Medņu iela). No tā labi pārskatāma ostas teritorija ar jūras vārtiem Ventas lejtecē un pilsētas pludmale. Tornī pieejams monoklis. Vērts izstaigāt arī Dienvidu molu, apskatīt skulptūru "Govs - matrozis" un pabaudīt jūras skatus.
N/A
Ezernieku apkārtnē novērojamas karsta parādības un to raksturīgākās izpausmes - sausas vai ar ūdeni pildītas dažādu formu un lieluma kritenes, to grupas, ūdensrijēji u.c. Visneparastākās kritenes ir Vecezers un Linezers. Linezera ūdens pēdējo pārdesmit gadu laikā ir vairākkārt aizplūdis pazemē, atklājot līdz 9 m dziļu ezerdobi. Tā ir neregulāra un līdz šim pilnībā neizskaidrota dabas parādība. Apkārt Linezeram izveidota apskates taka.
N/A

Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā.
N/A
Andrupenes dabas takā var iepazīt sūnas, pārliecināties par sfagnu lielo ūdens uzsūkšanas spēju, gar laipas malām ieraudzīt apaļlapu raseni un purva dzērveni, apskatīt spilves, vaivariņus un purva vārnkāju, kā arī purva pasauli. Takas garums ~ 750m.
N/A

Siernīca jeb pulksteņu tornis (to sauca pēc apaļajā jumta logā iebūvētā pulksteņa), atrodas pie Naukšēnu muižas ieejas vārtiem. Astoņstūru mūra ēka ir segta ar kupolveida jumtu, kas noklāts ar skārdu. Pulksteņtornim ir divi stāvi. Otrais stāvs ir labi vēdināms ar nelieliem iegareniem lodziņiem, kas atrodas visās ēkas šķautnēs. Siernīcu varam apskatīt jau ap 1800. gadu zīmētajā J.K. Broces attēlā. Pēc tā noprotams, ka savu sākotnējo veidolu ēka nav zaudējusi līdz pat šodienai. Padomju laikā torņa stāvoklis pasliktinājās - pie tā piebūvēja šķūni un izlauzta lielu vārtu ailu. 2002. gadā izstrādāja un dzīvē īstenoja siernīcas torņa renovācijas projektu (arh. I. Maurāne). Iekštelpās ir saglabājies vēsturiskais ķieģeļu klons un kāpnes uz otro stāvu. Siernīcā izvietoti etnogrāfiski priekšmeti un šodien tas ir viens no Naukšēnu muižas tūrisma apskates objektiem.
N/A

Tammes dārzniecība ir alternatīvās ražošanas saimniecība, kurā var iepazīties ar ārstniecības augu un garšaugu paraugdārzu. Šeit audzē arī neparastus dārzeņus un kulinārijā izmantojamos dekoratīvos augus. Ja pieteiksieties iepriekš, pēc izglītojošas pastaigas saimniece pacienās ar aromātisku zāļu tēju un pīrādziņiem. Tepat veikalā var nopirkt garšīgus ievārījumus, dārzeņu un garšaugu konservus, garšaugu un drogu maisījumus, kā arī citus savdabīgus produktus.

N/A

Bistro un konditoreja - kafejnīca "Silva" atrodas Jelgavas pilsētas centrā. Vasarā ir pieejama āra terase. Cep svaigas smalkmaizītes, kūkas, kliņģerus, plātsmaizes, pīrādziņus un cepumus. Sadarbojas ar vietējiem ražotājiem.

Latviešu virtuve: Speķa pīrādziņi, kartupeļu pankūkas, miežu – kartupeļu biezputra ar speķa mērci, uzpūtenis ar pienu. Ziemas saulgriežu laikā – pelēkie zirņi ar speķi.

Īpašais ēdiens: „Hercoga bura” – krāsnī cepta cūkgaļa ar karamelizētiem skābētiem kāpostiem, ceptiem dārzeņiem un saknēm, brūkleņu biezeni un mārrutkiem.
N/A

Ļoti savdabīga vieta, ko nekādi nevar dēvēt par tūrisma objektu. Vidsmuiža bija viena no Latgales lielākajām muižām, kuras dominante bija 18. gs. celtā un vēlāk pārbūvētā grāfu Borhu muižas kungu māja. Tagad redzamais muižas kompleksa veidols tapis 19. gs. otrajā pusē. Tajā ietilpst kūtis, staļļi, kalpu māja, klētis, sarga mājiņas, kas izvietotas ap parādes pagalmu. Pēdējais tagad ir stipri aizaudzis. Vecākā saimniecības ēka ir mūra klēts (iespaidīga!), ko cēla 18. gs. Regulāra plānojuma muižas parku veidoja 18. gs. franču dārzu stilā. Kungu māja ir „pamesta” un apskatāma tikai no ārpuses.
N/A

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.
N/A

Liepājas cietokšņa ziemeļdaļa ietver Karostu, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par atvērtu teritoriju. Ziemeļu forti, krasta aizsardzības baterijas, Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, ūdenstornis, Manēža, Karostas cietums, Ziemeļu mols un Oskara Kalpaka izgriežamais tilts.
N/A

Rietumu mols (pabeigts 1885. g.) iestiepjas jūrā 860 m garumā un kopā ar Austrumu molu regulē Daugavas ieteci jūrā, mazinot tās aizsērēšanu. Mola hidrotehniskās būves pamatā ir pāļu konstrukcija, kas stiprināta ar akmeņiem. Tas vairākkārt rekonstruēts un nostiprināts. 19. gs. uz mola atradies katordznieku cietums. Apmēram ½ no mola ir atjaunota, to nobetonējot. Pārējā daļa šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī! Jau 1528. g. Poļu karalis Stefans Batorijs izdeva pavēli par bākas būvniecību Daugavas grīvā. Pirmā karte, kurā attēlota bāka, datēta ar 1536. gadu. 1721. g. Krievijas bāku uzskaitē minēts, ka šeit atrodas akmeņu krāvums, uz kura dedzināta uguns. Vēlāk celti koka un akmens torņi, kas karu laikā iznīcināti. Pašreizējā Daugavgrīvas bāka celta 1957. g. un ir 35 m augsta. Tās uguns redzama 18 jūras jūdžu tālumā.