Viena no populārākajām kūpinātu un citādi sagatavotu zivju pirkšanas vietām Latvijas piekrastē. Zivis kūpina vietējie uzņēmēji, tādēļ nereti ciemā jūtama patīkama zivju smarža!

Līgatnes dabas takas, dibinātas 1975. gadā, ar mērķi iepazīstināt parka apmeklētājus ar Latvijas dabu, vietējo augu un dzīvnieku valsti, savvaļas zīdītājdzīvnieku sugām, dabas bioloģisko daudzveidību un aizsardzību. Pirmie Līgatnes dabas taku iemītnieki bija seši staltbrieži un meža cūkas.  Līgatnes dabas takās apskatāmi dažādu savvaļas sugu dzīvnieki, vērojamas neskartas dabas ainavas (arī no 22 metrus augstā skatu torņa), saklausāmas mežu un pļavu balsis, skatāma krāšņu gravu un klinšu ieskauta Gauja un tās senleja, kā arī baudāma aktīva atpūta un  brīnišķīgs miers. 
Pastaigu takas ierīkotas ~4 – 5 km garumā, ar atšķirīgām grūtības pakāpēm (gan augsnes un grants segumi, gan koka kāpņu posmi) dažādos apvidus apstākļos. Līgatnes dabas taku apmeklējumam vidēji nepieciešamas 2 – 3 stundas.
 

Anglā interesentus gaida Sāmsalas vienīgais savu sākotnējo izskatu saglabājušais Vējdzirnavu paugurs ar piecām vējdzirnavām, no kurām četras, tā saucamās “bucenes”, ir tipiskas šīs salas pārstāves, bet vienas - holandiešu tipa vējdzirnavas. Visas dzirnavas ir atvērtas apmeklētājiem.

Kultūras mantojuma centrā var apgūt igauņu tradicionālo darbu prasmes, piedalīties tautas kultūras pasākumos un nogaršot Anglas rudzu maizi.

Cēsu centrālais laukums – Vienības laukums (20.gs.sākumā – Konventa laukums) – atgādina par Cēsu kauju notikumumiem, kuru nozīme un ikviena dalībnieka ieguldījums aprakstīti devīzē uz pieminekļa “No zobena saule lēca”. Cēsu kaujas 1019.gada jūnijā bija svarīgs Latvijas valstiskuma vēstures pagrieziena punkts, kad apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru, kas apdraudēja Baltijas valstu pastāvēšanu. Vienības laukums turpina būt par nozīmīgu notikumu liecinieku. 1989.gada 23.augustā daudzu cēsnieku ceļi veda uz Vienības laukumu, kuram cauri vijās Baltijas ceļš.

Krimuldas muiža pirmoreiz rakstos ir minēta jau 15. gs. Tagad redzamā Krimuldas pils lepni slejas Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē iepretim Siguldas Gaisa tramvajam. Gan uz pili (no pretējā krasta un no Gaisa tramvaja), gan no pils paveras lielisks Gaujas senlejas skats. Krimuldas pili būvēja 19. gs. neoklasicisma stilā un tās īpašnieks bija firsts Līvens. 20. gs. 20 gados pēc pils atsavināšanas tā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta īpašumā, kas izveidoja bērnu sanatoriju. Mūsdienās muižas pilī atrodas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", bet no saimniecības ēkām ir saglabājušies muižas staļļi, kūts, kalpu, pārvaldnieka un t.s. Šveices māja. Krimuldas muižas apskates nolūkos tiek organizētas izglītojošas ekskursijas, piedāvā naktsmītnes.

Uz ÕUNA saimniecību (ÕUNA puhketalu) var nokļūt pa Piibe ceļu, aiz vecā zirgu pasta un kroga. Šeit pieejamas naktsmājas, ēdināšana, kā arī dažādi izklaides pasākumi. Ēdienkartē ir tikai Igaunijai raksturīgie ēdieni.

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Viena no divām šāda tipa Daugavas pārceltuvēm (otra pie Līvāniem), kas joprojām darbojas kā savā ziņā eksotisks transporta līdzeklis, pārceļot gan gājējus, velobraucējus, gan vieglos automobiļus. Pārceltuvi uz priekšu virza motors un pāri upei (platums – 0,2 km) nostiepta metāla trose. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.Daugavas kreisajā krastā paceļas Dunavas katoļu baznīca. Netālu no pārceltuves Daugavas krastā novietots piemineklis, kas veltīts Daugavas plostniekiem. 19. gs. 20. gados Līvānos bija trīs pārceltuves pār Daugavu.

Skatu tornis uz pontoniem, kuru ar sauszemi savieno laipa. No tā praktiski pārskatāms viss Slokas ezers līdz pat Kauguriem, īpaši tā ziemeļdaļa. Pie torņa meklējams sēravots. Piemērots putnu vērošanai visa gada garumā, t.sk. ziemās, jo ezerā saglabājas neaizsalstoši lāsmeņi.