Valmieras pils celtniecību uzsāka 1283. gadā. Ziemeļu kara laikā (1702. g.) pili nodedzināja, bet 17. gs. beigās nojauca pilsētas ārējos mūrus. Saglabājušās pils drupas un citas viduslaiku nocietinājumu paliekas.

Gauja ir Latvijas populārākā ūdenstūristu upe. Laivotājus šeit vilina skaistie smilšakmens atsegumi, upes mierīgais tecējums, dabas un lielā kultūras pieminekļu daudzveidība. Minētajā posmā upe plūst cauri Gaujas senlejai, kas ir viena no iespaidīgākajām Baltijas reljefa formām. Maršruta tehniski sarežģītākā vieta ir Ķūķu krāces, kur nereti gadās pa kādai apgāztai laivai. Lielākais upes kritums ir posmā no Amatas ietekas līdz Līgatnei, tādēļ daudzi braucēji izvēlas Cēsu – Līgatnes posmu.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Atrodas 1,3 km ziemeļrietumos no Aknīstes centra, nelielā Dienvidsusējas sānu gravā. Šis avots kā veselības avots pazīstams jau kopš seniem laikiem. Stāsta, ka šādu avotu, kas izplūst uz austrumiem, ūdens ir dziedinošs. Īpaši Lieldienu rītā, ja tajā mazgā acis. Avota ūdeņi satur dzelzs savienojumus, par ko liecina brūnās nogulsnes (dzelzs baktēriju darbības rezultāts). Blakus avotam ir akmens ar nelielu iedobumu, domājams – sens kultakmens. Savukārt, gravas malā aug svētliepa. Saltupju svētavotu var pamatoti uzskatīt par vienu no izcilākajiem Latvijas avotiem.

Saltupju Svētavots ir ūdeņiem tik bagāts, ka izveido nelielu upīti – Saltupi, kas pēc aptuveni simts metriem ietek Dienvidsusējas upē, avots uzskatāms par vienu no garākajiem pazemes avotiem Latvijā. Tas ir vietējās nozīmes aizsargājamais kultūras piemineklis.

Jaunpils ūdensdzirnavas ir industriālā tūrisma apskates objekts, kurā ir saglabājusies dzirnavu iekārta, kas darbojusies 20. gs. 20.−30. gados, kā arī hidrotehniskās būves un ūdenskrātuve. Šobrīd dzirnavās ir izveidota ekspozīcija par pašām dzirnavām, malšanas procesu un graudkopību.

Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) malā (vietā, kur no Zemkopības institūta nogriežas ceļš uz Skrīveriem) redzama zema ieplaka ar Kraukļu akmeni, kas ir sena kulta vieta. Pie akmens veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā atrastas senlietas. Vecākā ir no 12. gadsimta. Akmens aprakstīts slavenajā Andreja Upīša (1877. – 1970.) darbā „Sūnu ciema zēni”.

Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

Taka, kas izveidota Lemmjegi (Lemmjõgi) un Raudnas (Raudna jõgi) satekas vietā, iepazīstina ar palieņu pļavām un veciem pārmitriem mežiem, kas ir vieni no lielākajiem Igaunijā. Takas sākumā dominē atklātas lauku ainavas. Viens no 4,9 km garās lokveida takas apskates objektiem ir Lemjē dižozols. Mitrā laikā noderēs ūdensizturīgi apavi.