Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

The route brings you to Kaunas, multiple Lithuanian regional parks and allows to enjoy the landscapes of the river Nemunas. Kaunas is Lithuania’s second largest city. It is notable for its modernist architecture. The city is located at the confluence of the two largest Lithuanian rivers: Nemunas and Neris. Moving further from Lampėdžiai to Vilkija, the Forest Trail runs for two days along trails and small countryside gravel roads next to the right bank of the river Nemunas. This section is shaped by beautiful landscapes with views of the river, the waterfront meadows and small villages. Do not miss the ferry in Vilkija crossing over the river Nemunas, one of the few still in operation in the Baltic States. For the next two days from Vilkija, the Forest Trail runs through its most spectacular sections in the Dubysa Regional Park from Kirkšnovė to Šiluva with mounds on riverbanks and historical churches now and there. This regional park covers the impressive Dubysa river valley, which reaches a depth of 40 m and a width of up to 500 m. Be prepared for a rolling terrain. Next, the route will take you to the town of Šiluva – the Catholic pilgrimage site – and to the Kurtuvėnai Regional Park. It is among the most forested areas of Central Lithuania; thus, the regional park with its glaciated valleys is a wonderland of forests, waters and wetlands. The Forest Trail leads along small forest paths, tourist trails, beautiful tree alleys and wetlands. The walk ends in Šaukėnai village, from where the city of Šiauliai is easily reached.

Saimniecībā audzēto stādu (ābeles, bumbieres, ķirši, plūmes, upenes, jāņogas, ērkšķogas, avenes, krūmcidonijas, aronijas un saldie pīlādži) iegāde. Saimnieki dod padomus par augļu dārzu veidošanu un augļkoku audzēšanu.

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Ļoti ainavisks ezers, uz kuru paveras lieliskas ainas no Vidzemes augstienes pauguriem. Te jāatceras latviešu teika par Ineša un Alauksta strīdu, kā rezultātā Inesis dabūja pliķus – salas, kurām (sešām) tāpat kā Sproģu pussalai ir dabas lieguma statuss.

Madona, iespējams, ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras teritorijā ap 9. gs. atradusies ezermītne. Tās atliekas saglabājušās Salas ezera (Baznīcezers) ziemeļdaļā zem ūdens. Līdz 19. gs. beigām tagadējās pilsētas vietā atradās neliela muiža ar tādu pašu nosaukumu (Madona), ko latvieši sauca par Biržiem. 1898. g. tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa celtniecība starp Stukmaņiem (Pļaviņas) un Valku. Attīstoties dzelzceļam, attīstījās arī pati pilsēta. Mūsdienās Madona ir sakopta Vidzemes pilsēta ar savu mazpilsētai raksturīgo šarmu. Interesanti, ka to var uzskatīt arī par vienu no visaugstāk reljefā novietoto Latvijas pilsētu.

Saimniece jūs sagaidīs ar mazu stāstījumu par saimniecību, veselīgu zāļu tēju un pašceptiem gardumiem. Ja ir vēlme nakšņot zem klajas debess,  piedāvā telšu un ugunskura vietas, kuras atrodas upes krastā pie vecām Lūku dzirnavām. Zemnieku saimniecība “Aploki” gaida ciemos ikkatru, kas vēlas atpūsties klusā un mierīgā gaisotnē.