Z/S "Kaņepītes" ir ģimenes uzņēmums, kas dibināts 1992. gadā. Saimniecība nosaukumu aizguvusi no mājas nosaukuma, kas tai dots 1924. gadā. Bioloģiskā saimniecība, kurā izaudzē graudus un tos pārstrādā pārtikā. Produktu ražotne ir maziņa, bet tehnika ir ar senlaicīgu noskaņu, akmens, koka dzirnavas kura piedod īpašu garšu un smaržu miltiem un auzu pārslām. Tagad sortimentā jau 30 dažādu produktu veidu.

Atrodas nomaļā vietā, 0,7 km no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, Daugavas virzienā. Dievnams celts 1933. – 1938. gadā koka kapelas vietā pēc Prāvesta Vaclava Kozlovska projekta, kurš pats arī vadījis celtniecības darbus. Dievnams celts no lieliem cementa ķieģeļiem. Tā lielajā altārī novietota Svētā Antona glezna, bet sānu altārī – Jaunavas Marijas statuja. Gan glezna, gan statuja ir pārvesta no Izvaltas baznīcas. Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

Pateicoties saimnieku rūpēm, ir saglabātas vēsturiskās vējdzirnavas (no 1885. g.) un to mehānisms. Dzirnavu ēkā piedāvā ekskursiju ar vietējā ražojuma konditorijas gardumu un lauku maizes degustāciju.

Desu un kūpinājumu ražošana no saimniecībā audzētām cūkām. Cūku barībā saimniecība izmanto pašu audzētus graudus (nav apstrādāti ar glifosātiem) un nemodificētās sojas pupiņas, kuras saimniecība pati izaudzē. Desu un kūpinājumu sastāvā ir gaļa un garšvielas. Kūpināšanas procesā izmato tikai dabīgo alkšņa malku.

Bioloģiskā zemnieku saimniecība "Ķelmēni" atrodas Rankas pagasta Gaujasrēveļos, Gaujas kreisajā krastā.
Zemnieku saimniecība attīsta noslēgta cikla bioloģisko ražošanu – audzē rudzus, cep maizi, kā arī ražo un pārdod bioloģisko lopbarību.
Ceptuve te darbojas kopš 1993.gada, kur no pašu audzētiem "Kaupo" šķirnes rudziem cep Rankas rudzu rupjo maizi. Tiek cepta arī kviešu un rudzu saldskābā maize, baltmaize un graudu maize. Rudzu maizes cepšanas process neapstājas ne dienu un mīklas sakasnītis katru dienu tiek glabāts un izmantots nākošās dienas cepieniem. Plaucējuma dabiskā rūgšana noris koka kubulos, katrs kukulītis tiek veidots ar rokām un pacietību. Ik gadu saimniecība pārstrādā un izcep maizē aptuveni 800 tonnu rudzu.
Mūsdienās cilvēki domā, ko un cik daudz viņi ēd un ‘’Ķelmēnu’’ cilvēku vīzija ir tā, ka mūsu organismam vispiemērotākais produkts ir tas, kas audzis tepat Latvijā.

Viena no neparastākajām Latvijas pilsētām, kas kā kūdras fabrikas ciemats izveidojās 20. gs. 50. - 60. gados. To plānoja pēc „spilgtākā” padomju arhitektūras parauga ar centrālo laukumu (ar vadoņa pieminekli) un radiāli izejošām ielām. Apskates vērts ir Kultūras nams (Uzvaras ielas gals) – t.s. Staļina klasicisma arhitektūras paraugs.

Kafejnīca "Pie Jančuka" atrodas Līgatnes kultūras nama ēkas pagrabstāvā. Vasarās pie Līgatnes upītes izveidota vasaras terase.

Latviešu virtuve: Siļķe, aukstā zupa, kupāti, cūkgaļas kotletes, mednieku desiņas, cūkgaļas ribiņas, pankūkas ar biezpienu, kartupeļu pankūkas.

Īpašais ēdiens: Cūkgaļas karbonāde „Pie Jančuka”.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.