Der Bauernhof Tihuse auf der Insel Muhu betreibt Pferdezucht. Angeboten wird auch authentisches Essen. Für denjenigen, die an verschiedenen Unverträglichkeiten leiden, gibt es spezielle Gerichte. Die Ausritte mit Pferden sind sehr beliebt, danach folgt ein Picknick. Besonders lecker ist der Linsenkuchen.

Atrodas Burtnieku ezera D krastā, kur plašā apkārtnē regulāri applūstošas palieņu pļavas - nozīmīgs griezes un citu putnuuzturēšanās un ligzdošanas vieta. Atrodas Burtnieku ezera pļavu dabas liegumā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Iepazīstina ar Burtnieku parku un Burtnieku muižas kungu māju.

Atrodas Līgatnē, Pilsoņu iela 1. Par papīrfabrikas vēstures sākumu var uzskatīt laiku, kad Rīgas tirgotāji K. Štorhs un K. Kibers sāka celt papīra manufaktūru veco papīrdzirnavu vietā. Vienlaikus uzbūvēja arī strādnieku dzīvojamās ēkas, kas mūsdienās ir nozīmīga Līgatnes pilsētvides sastāvdaļa. Izmantojot straujās Līgatnes upītes ūdens enerģiju, te ražoja rakstāmpapīru, vēstuļpapīru un ietinamo papīru. 1858. g. barons Grothuss no K. Kibera mantiniekiem papīrfabriku nopirka un uzstādīja divas Skotijā ražotas papīrmašīnas. 19. gs. pirmajā pusē fabrikā strādāja ~ 100 cilvēki, 19. gs. beigās - 600, bet 20. gs. sākumā ap 800. Te g.k. ražoja rakstāmpapīru, taču gadījās arī speciālie pasūtījumi. 1. pasaules kara laikā te ražoja papīru, uz kurām drukāja Krievijas Ģenerālštāba kartes. Tādējādi, fabrika ar saviem izstrādājumiem ieņēma stabilu vietu Krievijas papīra tirgū. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja burtnīcas u.c. produkciju, ko sūtīja uz visām Padomju republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo dažāda veida ietinamos papīrus. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes TIC piedāvā ekskursiju (tālrunis + 371 64153313) pa vēsturisko centru ar stāstījumu par fabrikas strādnieku un administrācijas sociālo dzīves modeli 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad fabrika, veicot vērienīgus būvniecības darbus, uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas labi saglabājušās līdz šodienai.

No Kronvaldu Ata (1837. – 1875.) – izcilā latviešu publicista, pedagoga un valodnieka dzimtajām mājām – „Lejas Miķiem” Priekules novada Krotē nekas līdz mūsdienām vairs nav saglabājies. Māju vietā uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Katram tā vieta svēta, kur piedzimis, audzis” (A. Kronvalds).

Amatnieks no klūgām taisa krēslus, galdus, bet no koka – dažādas saimniecībā noderīgas un praktiskas lietas. Ekskursija, koku skulptūru un sakoptās saimniecības apskate.

Pāvilosta ir salīdzinoši jauna pilsēta, kas izvietojusies pie Sakas ietekas Baltijas jūrā. Tiesa, viduslaikos jūras kuģu osta bija 6 km attālumā no jūras - Tebras un Durbes upju satekas vietā. Nozīmīgs periods ostas dzīvē bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad te piestāja jūras kuģi. Poļu-zviedru kara rezultātā Sakas ostu nācās slēgt. Mūsdienās redzamā osta Sakas grīvā veidojās 19. gs. vidū pie t.s. Āķagala zvejniekciema. Āķagala ielu plānojums ir regulārs un katra no tām izved vai nu jūras krastā, vai atduras pret Dzintaru ielu Sakas upes labajā krastā. 1878. g. padziļināja upes grīvu un uzbūvēja molus. Te būvēja divmastu burukuģus. Pasaules kari iznīcināja kuģu floti, taču zvejniecības tradīcijas allaž tika turpinātas. 1991. g. apdzīvotā vieta ieguva pilsētas statusu.

Mūsdienās Pāvilosta ir pazīstama kā populāra burātāju un vējdēļsērfotāju, kā arī vasaras atpūtnieku vieta. Burātājus gaida jahtu osta.

"Pajumte" ir mājīga un viesmīlīga kafejnīca Alūksnes centrā, Pils ielā 68. "Pajumtes" piedāvājums ir ļoti plašs - sākot no salātiem, uzkodām, zupām un beidzot ar dažādiem gaļas ēdieniem, picām un desertiem. Ir padomāts ne tikai par gaļēdājiem, bet arī par veģetāriešiem. Ir arī īpašā ēdienkarte bērniem.
Kafejnīcas pavāri nemitīgi pilnveidojas, lai atklātu jaunas garšu nianses. Tāpat "Pajumte" ļaujas jauniem izaicinājumiem, drosmīgi eksperimentējot ar eksotiskiem produktiem un novatoriskiem dizaina risinājumiem. Ja savā ēdienu izvēlē esi konservatīvāks un nevēlies eksperimentēt, droši konsultējies ar viesmīlēm, viņas ieteiks un piedāvās tieši Tev atbilstošāko produktu kombināciju.
Kopš 2018.gada janvāra kafejnīca "Pajumte" darbojas arī Alūksnes Kultūras centra telpās, pasākumu laikā piedāvājot kafiju, atspirdzinošus alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienus un sāļās un saldās uzkodas.
 

Saimniecība "Dižgāļi"  Alsungā nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, gaļas liellopu audzēšanu un aitu audzēšanu.

Apmeklētājiem ir iespēja aplūkot saimniecību, tajā esošos dzīvniekus, kā arī iegādāties svaigo produkciju. Saimniece pastāstīs par vietas vēsturi, kā arī pacienās viesus ar vistas zupu.

Viena no skaistākajām Igaunijas lauku baznīcām, ko sākotnēji izmantoja kā patveršanās vietu. Celta agrās gotikas stilā. Sienu zīmējumi no 1330. gada.

Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā.