Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

Nedaudz vairāk kā kilometru no Aizputes centra - pilsētas dienvidrietumdaļā meklējami aizputnieka Māra Lindes dendroloģiskie stādījumi. Tie atrodas vietā, kur ir blīva privātmāju apbūve. Neskatoties uz to, koku pavēnī ir izveidots košumdārzs, kurā ir apskatāmas retas kokaugu un ziedaugu sugas, par kurām saimnieks Māris var dalīties ar stāstiem.  Interesenti var iegādāties stādus un iepazīties ar Māra sarakstītajām grāmatām. Māris Linde pēc specialitātes ir inženieris mehāniķis, kurš visu mūžu kopis un papildinājis ģimenes eksotisko augu dārzu, kurā tagad ir 230 šķirņu krāšņumaugi. Pirmie eksotiskie augi 2000m2 lielajā dārzā tika iestādīti 1953. gadā, kad M. Lindes tēvs no Sočiem atveda aprikožu kauliņus. 60. gados tika uzsākta daiļdārza izveide. Pats dārznieks lepojas arī ar izciliem eksemplāriem, kā piemēram, dārzā aug jukas, kuru sēklas ir atvestas no Taškentas botāniskā dārza.

Salājs ir līčiem un salām bagāts ezers. Tam blakus esošajā Mazā Soloja krastā ir meklējams Milkas pilskalns un izveidota atpūtas bāze. Abu ezeru apkārtne ir ļoti ainaviska, tādēļ tā iekļauta dabas lieguma zonā.

Taka eksponē apkārtnes ainavas un ar tiem saistītos biotopus – kāpas, mežu, pļavu, ezeru un purvu, kā arī tajos sastopamās augu un dzīvnieku sugas. Ir izveidoti pieci pieturas punkti ar informatīviem stendiem. Nidas purva malā uzcelta skatu platforma. Nidas purvā - laipa. Apskatāmi praktiski visi ar kāpām saistītie biotopi. Garums: 9 km (5 km pa zemes ceļu vienā virzienā, 4 km gar jūras krastu atpakaļceļš) Atrodas Papes dabas parkā.

Ģimenes veidots un vadīts uzņēmums Ziemeļkurzemes piekrastē, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās. Tiek popularizēti vietējie produkti, kas nākuši no jūras un apkārtnes mežiem, sagatavojot un pasniedzot tos gan senās tradicionālās, gan mūsdienu latviešu virtuves interpretācijās. Piedāvājumā gan pastāvīga ēdienkarte, gan sezonāls piedāvājums. Pasākumu organizēšana grupām ''Mielasts zvejnieku sētā'' (piekrastes tradīcijas, zivju mielasts, izbrauciens ar zvejas laivām), kā arī baudāmas un izzinošas meistarklases ''Ražots Rojā'' (Rojas novada zivju pārstrādes uzņēmumu produkcijas un restorāna virtuves zivju ēdienu degustācijas un iespēja pašiem pagatavot), ''Nacionālās virtuves īpatnības'' (sezonālie latviešu ēdieni - zivis ( kūpināšana, nēģu sagatavošana u.c.), Jāņu siers, bukstiņputra, sklandu rauši u.c. pēc viesu vēlmēm un pieprasījuma), ''Reņģēdāju dzīres'' (zivs, tās sagatavošana, ēdienu pagatavošana un degustēšana),''Dižraušu dzīres'' (sklanda rausis - oriģinālās un inovatīvās versijas, to gatavošana, degustēšana). Piedāvājumā vietējo uzņēmumu produkciju - plašs zivju konservu klāsts, Sabiles vīns un sidrs, augļu un ogu sukādes, pašu saimniecībā spiesta EKO ābolu sula u.c.

Radošajā mājā Latvietes pūrs var apgūt praktiskās iemaņas rokdarbu veidos, kas nepieciesami latviešu tautas tērpu darināšanai – baltie un krāsainie darbi, zīļu vainagu darināšana, adīšana, tamborēšana, tilla izšuvumi, pīto un austo jostu darināšana u.c.

Saimniece pati pārzina dažādus rokdarbu veidus un to tehnikas, nepieciešamības gadījumā tiek pieaicināti sava aroda meistari. Ir zināšanas par latviešu tautas tērpa novadu īpatnībām, saimniece labi zina tautas tērpu attīstības vēsturi un pielietojumu

Šis ir viens no retajiem ceļiem, kurš saglabājies kā notikumu liecinieks. Ceļš ved no Krimuldas uz Siguldu. Jau vācbaltu apgaismotāja novadpētnieka – mākslinieka Johana Kristofa Broces 1794. gada zīmējumā "Siguldas un Krimuldas pilsdrupas" redzams lauku ceļš gar Krimuldas pili, pa kuru iet zemnieks un darba ratus velk zirgs. Lai braukšana pa Gaujas senlejas nogāzi ar zirga pajūgu būtu droša, ceļu izveidoja līkloča formā, tā uzbrauktuvi padarot daudz lēzenāku. Domājams, ka ceļš atjaunots 19 gs., kad Krievijas cars Aleksandrs otrais un viņa sieva ieradušies uz vizīti siguldā. Pāri ceļam bijuši vairāki mazi tiltiņi, ko iedzīvotāji dēvējuši par velna tiltiem. Tagad serpentīna ceļš kļuvis par romantisku pastaigu vietu.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.