Ievērojama celtne

Atrodas Īvandes dienviddaļā, Vankas upītes krastos. Ūdensdzirnavas celtas 1842. gadā (par to liecina arī sienā iemūrēts dzirnakmens) un darbojas joprojām. To iekārtas ir saglabājušās no 1930. gada. Divstāvu ēka apskatāma no ārpuses, bet iepriekš piesakoties, - arī no iekšpuses.

Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. Starp tiem ir jāmin Turaidasmuiža (21 ēka), Turaidas Rozes kaps, Turaidas luterāņu baznīca (viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām) un Turaidas pils. Blakus esošajā Dainu kalnā tiek organizēti dažādi tematiski pasākumi.

Gaujas tilts Siguldā ir vienīgais tilts Latvijā ar šādu unikālu tehnisko risinājumu. Pirmo reizi tilts uzcelts 1937. gadā, taču kara laikā tas tika sagrauts. 1950. gadā to atjaunoja. 2017. gada vasaras beigās noslēgsies tā rekonstrukcijas darbi. 

Atrodas 1905. gada ielā 6. Sinagoga tika celta 1875. g. – Krievijas cara Aleksandra II valdīšanas laikā. Pēc 2. pasaules kara tajā atradās graudu noliktava, kinoteātris, kafejnīca un visbeidzot – naktsklubs. No 2003. gada to vairs neizmantoja. Pirms gada tika pabeigts vērienīgs projekts - sinagogas un lūgšanu nama atjaunošana, kurā izveidots sabiedrībai pieejams kultūras un informācijas centrs un pārcelta Kuldīgas novada bibliotēka.

Vējdzirnavas celtas laikā no 1867. – 1869. gadam pēc holandiešu tipa projekta. Savu nosaukumu tās ieguvušas pēc pirmā īpašnieka uzvārda – Riba. Dzirnavās, kas ir viens no labāk saglabājušamies šāda tipa arhitektūras pieminekļiem Latvijā, ir izveidota izglītojoša ekspozīcija – „Grauda ceļš”, kas stāsta par lauksaimniecības attīstību Zemgalē, graudkopības un maizes cepšanas tradīcijām. Tiek piedāvāta arī ekskursija gida pavadībā. Vējdzirnavas ietilpst atpūtas kompleksā (viesnīca, restorāns, dzirnavas) „Rožmalas”.

Latgales novada rehabilitācijas centrs „Rāzna”. Nelielā uzkalniņā Zosnas ezera krastā, ieslēpusies gleznaina parka koku zaru vainagos, lepni slejas sanatorijas „Rāzna” ēka, kura pirmsākumos celta kā vasaras atpūtas nams māksliniekiem. Tā saista ar sakoptu parku un apkārtni. Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēku komplekss pilda ārstniecības iestādes funkcijas, piedāvājot plašu fizioprocedūru klāstu. Tūristiem ir pieejama naktsmītne.

Esot Nidā, noteikti ir jāuzkāpj Urbo kalnā (Urbo kalnas) – 52 m augstā un ar mežu apaugušā kāpā rietumos no Nidas centra, kur slejas 1944. g. vācu armijas uzspridzinātā un pēc gada atjaunotā (pēc tam rekonstruēta 1953. g.) 29,3 m augstā bāka – romantiskākā Lietuvas piekrastes bāka. Tās gaisma ir redzama 22 jūras jūdžu attālumā. Kad Nidā satumst, aizstaigājiet līdz Kuršu jomas promenādei, kur labi redzama teiksmainā un mirgojošā bākas uguns!

19. gs. otrajā pusē celtajā ēkā atrodas Limbažu muzeja krājums un tūrisma informācijas centrs. No torņa (stiklotas grīdas) paveras skats un vecpilsētu.

Meklējamas Lizuma ciema dienviddaļā. Tās ir vienas no retajām vējdzirnavām (1880. g.), kas saglabājušās labā stāvoklī. Mūsdienās dzirnavas ir gleznotājas Ilonas Brektes īpašums.

Kiiu muižai piederošais tornis tika uzbūvēts 16. gs. pirmajā ceturksnī un kalpoja kā muižnieku „slēptuve”. Atvērts un piedāvā igauņu slavenā „Kiiu torn” liķieri.

Atrodas Alekšupītes labajā krastā pirms tās ietekas Ventā. Saglabājušās ziņas, ka pirmās dzirnavas šajā vietā tika celtas līdz ar Kuldīgas pils būvniecību 13. gs. Hercoga Jēkaba laikā dzirnavās taisīja šaujamo pulveri. Vēlāk šī bija pirmā vieta Kurzemē, kur ražoja papīru. Tagad redzamo veidolu ēka ieguva 19. gs. Padomju laikā dzirnavās ierīkoja metālapstrādes darbnīcu. Šobrīd vēsturiskā dzirnavu ēka tiek atjaunota. Apskatāma no ārpuses.

Kājāmgājēju un velosipēdistu tiltiņš pār Ķikanupi (Slīteres nacionālā parka robežu) ciemu joslā starp Sīkragu un Jaunciemu.

Divstāvīgā ēka ir redzama no Dundagas – Ģipkas ceļa (ap 3,7 km no Ģipkas ciema). Šis nav tūrisma objekts, bet gan vēsturiska vieta, kurai vērts pievērst uzmanību kaut vai no attāluma. Ēkas pirmajā stāvā no 1860. g. darbojās skola, kurā par skolotāju strādāja rakstnieks Antons Austriņš. 1867. g. tai uzbūvēja otro stāvu, kurā uzsāka jūrskolas izveidi. Jūrskola darbojās līdz 1894. g., kad to pārcēla uz Mazirbi.

Viena no Ziemeļeiropas vecākajām universitātēm (dibināta 1632. gadā). Tajā mācījušies jaunlatvieši un pasaulē pazīstami zinātnieki. Galvenā ēka (1804. – 1809.) ar aulu ir viens no valsts izcilākajiem klasicisma arhitektūras pieminekļiem.

Piecstāvu viesnīca, kuras centrā ir tornis, celta 1933. - 1936. g. jaunklasicisma stilā (arhitekts E. Laube) un tautas valodā pazīstama kā "Baltā pils" jeb "Baltais kuģis". Ēku uzskata par vienu no izcilākajām Latvijas brīvvalsts laika būvēm un tā kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas valsts simboliem. Līdz mūsdienām saglabājusies pati ēka, daļēji vestibila, mūzikas salona, bibliotēkas un ēdamzāles interjeri un dažādi mākslas darbi. Ķemeru viesnīca pazīstama arī kā viena no galveno notikumu vietām A. Graubas mākslas filmā "Baiga vasara". 1998. gadā sanatoriju privatizēja uzņēmējsabiedrība Ominasis Italia S.R.L. Jau vairāk nekā desmitgadi ieilguši Ķemeru viesnīcas atjaunošanas darbi un ēka joprojām ir apskatāma tikai no ārpuses. Tās rietumu pusē plešas dārzs.

19. gs. 50 gados šeit darbojusies no Žocenes pārceltā skola. Atrodas pie Ģipkas baznīcas. 1938. g. Dundagas korporatīvs te ierīkojis tirgotavu ar pirmās nepieciešamības precēm.

Kepu bāka ir Baltijas jūras vecākā (pasaulē - trešā vecākā) bāka, kas darbojas joprojām. Tā atrodas uz rietumigaunijas augstākās virsotnes – Torņakalna (Tornimägi) (68 m). Bākā tiek organizētas izstādes, tās pakājē ir atvērta kafejnīca.

Skaisto un mūsdienās atjaunoto zilā krāsojuma ēku Karaīmu ielas 5 malā sākotnēji (1810. g.) cēla Dominikāņu mūki. Kopš 1864. g. tajā 23 gadus saimniekoja policija, līdz 1887. g. te izvietoja pastu un telegrāfu. Šobrīd ēkā atrodas nacionālā parka administrācija.

 Kvadrātveida celtnes ar turpat divus metrus biezajiem mūriem nosaukums radies hercoga Jēkaba laikā, jo te glabāja šaujampulveri. Iespējams, ka te atradies akas namiņš, jo tuvu virszemei atrodas gruntsūdens. Pulvertorni ar pils fogteju savienoja 12 m garš tilts uz viena balsta. Mūsdienās tornis apskatāms tikai no ārpuses!
 

Līdz ar kūrorta Neibāde izveidi 1823. gadā, aizsākās rūpes par viesu atpūtu. Parku, kas veidots angļu stilā, radīja dārznieks Akerbergs, kuru barons Augusts fon  Pistolkorss atveda no Igaunijas. 20.gadsimta 20.-30. gados Pēterupes – Neibādes jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība rūpējās par karā nopostītā kūrorta pieminekļa un parka rūpīgu atjaunošanu un kopšanu, Saulkrastu izdaiļošanu, organizēja sarīkojumus, nodibināja teātri un kori, kuru vadīja Olga Cīrule. Saulkrastu estrādē vienmēr ir notikuši svētki. Īpaši izceļams 1933. gada 16. jūlijs, kad estrādē atzīmēja Neibādes un Pēterupes pārdēvēšanu par Saulkrastiem. Estrāde vairākkārt tika pārbūvēta un uzlabota. Gan padomju laikā, gan arī vēlāk šī vieta ir vietējo cilvēku satikšanās vieta gan priecīgos brīžos, gan pārmaiņu brīžos, gan atceres brīžos. Estrādē ir meklējami pirmsākumi Tautas Frontes Saulkrastu nodaļas veidošanai. Šobrīd estrāde ir pulcēšanās vieta vasarā nedēļas nogalēs apmeklējot dažādus pasākumus. Katru gadu šeit notiek Saulkrastu pilsētas svētku koncerts. (Avots: Saulkrastu TIC)

Redzamas pa lielu gabalu Vecumnieku – Skaistkalnes un Stelpes ceļu krustojuma tuvumā. Šīs Holdandes tipa vējdzirnavas uzcēla 1903. gadā. Sākot ar 20. gs. 30. gadiem dzirnavas darbojas ar elektrības palīdzību. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vējdzirnavu vēsturiskie mehānismi. Kādreiz daudzie vējdzirnavu stāvi bija raksturīga Zemgales vēsturiskajam novadam, ko pamatoti dēvē par Latvijas „maizes klēti”. Diemžēl līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai daži. Šīs vējdzirnavas ir apskatāmas tikai no ceļa malas.Ap 8 km rietumos (Iecavas virziens) redzamas vēl vienas – Kāravu vējdzirnavas.

Viena no divām šāda tipa Daugavas pārceltuvēm (otra pie Līvāniem), kas joprojām darbojas kā savā ziņā eksotisks transporta līdzeklis, pārceļot gan gājējus, velobraucējus, gan vieglos automobiļus. Pārceltuvi uz priekšu virza motors un pāri upei (platums – 0,2 km) nostiepta metāla trose. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.Daugavas kreisajā krastā paceļas Dunavas katoļu baznīca. Netālu no pārceltuves Daugavas krastā novietots piemineklis, kas veltīts Daugavas plostniekiem. 19. gs. 20. gados Līvānos bija trīs pārceltuves pār Daugavu.

Rīvas tilts ir nominēts kā vienīgais Latvijas koka atgāžņu konstrukcijas tilts. 2002. g. to atjaunoja (iepriekšējo reizi remontēts 20. gs. 60. gados), pilnībā nomainot dēļu klāju. Pie tilta jau 18. gs. atradušās ūdens dzirnavas, vēlāk spirta brūzis, bet 19. gs. beigās - papes fabrika, kuras dambja paliekas ar mūsdienās izveidoto zivju ceļu ir apskatāmas šodien. Blakus vecajam ir uzcelts jaunais – dzelzsbetona tilts.

Līvānu dienviddaļā, kur Zemgales iela „atduras” pret Daugavu, ir apskatāms un joprojām izmēģināms 21. gadsimtam diezgan neparasts un eksotisks transporta līdzeklis – viena no trīs Latvijas upju pārceltuvēm. Atšķirībā no Līgatnes pārceltuves, šo darbina motora, nevis pašas upes straumes spēks. Tas tiek īstenots ar troses palīdzību, kas pārvilkta pāri Daugavai. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.

Atrodas Baznīcas ielā 10. Skaistā ēka ir viena no nedaudzajām 17. gs. celtnēm, kas būvēta koka pildrežģa tehnikā (restaurēta 1986. g.). Kurzemes hercogistes laikā tajā atradās pirmā zāļu tirgotava. Apskatāma no ārpuses.

Pils iela pazīstama ar jūgendstila apbūvi, kas veidojusies 19. un 20. gs. mijā veco vienstāvu ēku vietā. Pirmā ēka Pils ielā 30 (jaušama jūgendstila ietekme) tika uzcelta 1901. g. Pils un Kuģinieku ielas krustojumā (Pils iela 40) paceļas 1905. g. celtais Vulfsona trīsstāvu īres nams, ko var pazīt pēc neobarokālā stila torņa. Netālu esošo ēku Pils ielā 31 un 38 (Mūzikas skola) fasādes jau ir uzskatāmas par raksturīgiem jūgendstila paraugiem. Savukārt, ēku Kuģinieku ielā 2 uzskata par vienu no skaistākajiem Latvijas jūgendstila namiem ārpus Latvijas galvaspilsētas. Uzmanība jāpievērš arī ēkām Pils ielā 54 un 60.

Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis.

Viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas ir vāji izšķirams.

Agrākos laikos Kūrmājas prospekts bija galvenais ceļš uz pludmali. Tā malās redzami grezni 19. – 20. gs. mijas nami un villas, kas piederēja aristokrātiem – piekrastes un jūras labumu baudītājiem. Te meklējami Liepājas himnas „Pilsētā, kurā piedzimst vējš” bronzā darinātie tēli – Laivinieks, Dzintara latvieši, Vārna u.c. Prospekta galā slejas piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem (uzstādīts 1977. g.). Tas simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti.Kūrmājas prospektā 16/18 atrodas Liepājas vēstures un mākslas muzejs. Muzeja krājums (kopā > 100 000 eksponāti) izvietots 1901. g. eklektisma stilā (ar gotikas elementiem ) celtā namā, kas tapis pēc Berlīnes arhitekta Ernesta fon Īnes skicēm un P. M. Berči projekta. Ekspozīcijā apskatāma akmens stēla – vienīgais šāda veida savrupatradums Baltijas valstīs no Grobiņas kapu lauka (Skandināvu senkapi).

Atrodas Brīvības ielā 125 a. Pastaigā pa pilsētas centru ir vērts pievērst uzmanību pilsētas vecākajai ēkai, kas atrodas netālu no Jēkabpils Sv. Miķeļa luterāņu baznīcas (draudzes īpašums, 1769. g. uzsākta tās celtniecība). Koka ēka celta 1808. gadā.

Galvenā suitu pulcēšanās vieta Jūrkalnes apkaimē. Atrodas bijušajā krogus ēkā, kas būvēta ap 1875. gadu. 2011. gadā tajā veica vērienīgus restaurācijas darbus, lai saglabātu šo vairāk nekā 135 gadu veco kultūrvēsturisko ēku. Tautas namā organizē dažādus pasākumus, apmeklētājiem atvērta izstāžu zāle, aktīvi darbojas etnogrāfiskais ansamblis „Maģie suiti” u.c. tautas kolektīvi. Interesentiem, kas vēlas tikties ar suitiem un iepazīt to tradīcijas, iepriekš jāpiesakās.

Traķu pussalas pils austrumu mūrim pieguļ ar mežu apaudzis iespaidīgs pilskalns (uzved koka kāpnes) – t.s. Upurkalns, kurā pirms mūra pils celtniecības stāvējusi koka pils. 1779. g. dominikāņu mūki sagrautās Pussalas pils vietā uzsāka baznīcas celtniecību. Jau vēlāk – 1822. – 1823. g. vienā tās daļā uzcēla dominikāņu klosteri, bet otrā – kapelu. 1990. g. šeit izvietoja Traķu vēstures muzeja administrāciju, bet 2005. g. kapelā izveidoja Sakrālās mākslas izstādi. 2011. g. ēku kompleksā notika vērienīgi rekonstrukcijas darbi.

Tahkunas bākaatrodas Hījumā ziemeļu tālākajā punktā. Francijā pasūtītā bāka izgatavota 1875. gadā. Tā ir arī augstākā Igaunijas piekrastes bāka, kas atrodas 42,7 m virs jūras līmeņa. 

1888.  gadā barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Kopā ar ēku Pistolkorss pēterupiešiem dāvāja 6 ha zemes un 10 000 rubļu lielu naudas summu, kura bija paredzēta ārsta uzturēšanai. Kā pirmais Pēterupes ārsts šeit sāka strādāt Arvēds fon Engelhards. 1890.gadā doktorāta vienā istabā tiek atvērta  pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895.gadam. Doktorāts ir pati pirmā mūra ēka Saulkrastos, pirmā veselības aizsardzības iestāde plašā apkārtnē, kā arī pirmā aptieka. Tā ir māja, kura visu mūžu tika uzturēta no brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem – vispirms Aleksandra Alekseja fon Pistolkorsa, pēc tam Pēterupes draudzes baznīcēnu, tātad ciema iedzīvotāju naudas.
Šai mājai ir arī nozīme kā progresīvās Saulkrastu labierīcības nodibināšanas vieta, kurā aktīvi piedalījās tādi saulkrastieši kā operdziedātājs Herberts Ozolītis, aktrises Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele, Malda Gruzevska, komponists Alfrēds Kalniņš un daudzi citi tā laika kultūras, mākslas un literatūras darbinieki, kuri vasaras pavadīja Saulkrastos. 1933.gadā draudze atdod doktorātu skolas vajadzībām.
Doktorāta ēkā atrodas Saulkrastu vidusskolas sākumskola. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas 200 m ziemeļaustrumos no akmens tilta pār Tebru. Ūdensdzirnavu komplekss celts 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā uz Tebras upītes, uzpludinot Dzirnavdīķi. Blakus dzirnavām atrodas 19. gs. beigās celtā Aizputes muižas alusdarītava, apvienojot divas vecākas Pilsmuižas saimniecības ēkas.

Kuldīgas apskati ir ieteicams sākt ar tiltu! Šis ir trešais garākais (savā laikā arī viens no modernākajiem) Eiropas ķieģeļu tilts (164 m), kas celts 1873. - 1874. gadā. Sākotnēji tas bija 26 pēdu plats, lai varētu izmainīties divas pretim braucošas karietes. 1. pasaules kara laikā tika uzspridzināti divi tilta posmi, kas atrodas tuvāk Ventas labajam krastam. 1926. g. tiltu atkal atjaunoja, izmantojot dzelzsbetona konstrukcijas. Senais tilts ir sava veida pilsētas simbols un vieta, kur uzņemti dažādu filmu sižeti („Emīla nedarbi” u.c.). 2007. – 2008. gadā tiltu rekonstruēja. No tā paveras lielisks skats uz Ventas rumbu.

Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. 
Pirmā pasaules kara laikā skolu izpostīja, inventāru izvazāja. 1918. gadā skola atsāk savu darbību. Skolas dzīve bija neparasti interesanta un dzīva. Tika noorganizēts koris un teātra pulciņš, darbojās jauno literātu pulciņš. Skolas pārzine Olga Cīrule bija apkārtējās sabiedriskās dzīves dvēsele. Līdz 1933. gadam skolēnu skaits bija jau tik liels, ka telpas kļuva pa šaurām. 1933. gadā skola tiek pārcelta uz Raiņa ielu 6, bijušajās doktorāta telpās. Skolu nosauca par Pēterupes pamatskolu. No 1950. gada skola kļūst par Saulkrastu vidusskolu un 1956. gada nogalē skola saņem jaunas, skaistas telpas Smilšu ielā 6. (Avots: Saulkrastu TIC)

Meklējams Baznīcas ielā 5. Tumšajos toņos krāsotā ēka būvēta 17. gs. (tad rātslaukums pieminēts dokumentos), un tās pagrabos atradies pirmais pilsētas cietums. Tai blakus esošais vēsturiskais rātslaukums bija galvenā pilsētnieku pulcēšanās un soda izciešanas vieta, jo laukuma dienvidaustrumu stūrī bijis ierīkots kauna stabs. Mūsdienās te izvietojies Kuldīgas TIC un Audēju darbnīca. Kā vienā, tā otrā var iegādāties Kurzemē ražotas preces un suvenīrus, bet darbnīcā – vērot aušanas procesu. Rātslaukuma apkaimē uzņemti filmas „Emīla nedarbi” kadri.