Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Rikavas (Baltiņu) Dievišķās Providences Romas katoļu baznīca uzbūvēta doriešu stilā 1829. gadā par grāfa Aleksandra Rika līdzekļiem un veltīta dievišķās providences gādībai. Baznīcā apskatāmas Dievmātes glezna, „Svētais Antonijs”, „Kristus parādīšanāsMarijai Magdalēnai”. Pie baznīcas ir kapsēta un muižnieku Riku dzimtas kapliča.
N/A

Dievnams vairākas reizes bija dedzis un uzcelts no jauna. Mūsdienās redzamo uzbūvēja 1874. g. un pēc 1927. g. ugunsgrēka atjaunoja 1932. gadā. Baznīcā apskatāma altārglezna „Kristus ar svēto vakarēdienu” un divas I. Zeberiņa gleznas „Jēzus pie krusta” un „Jēzus svētī bērnus” (1957. g.). Ērģeļu prospekts ir pirmais Latvijā, kas veidots „latviskā” gaumē (kokgriezējs P. Plankuss, 1936. g.), bet pats instruments ir nominēts kā Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša skaistākais un apjomīgākais darbs. Ērģeļu stabules ir gatavotas no koka, kas nav bieži sastopams gadījums. Baznīca apskatāma no iekšpuses.

N/A

Ziemeļos no Cesvaines pils plešas parks, kuru šķērso ašā Sūlas upīte. Tās ziemeļu krastā slejas ap 15 m augstais un ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Saglabājies nostāsts par viņa vēlēšanos tapt aizvilktam uz kapu vietu ragaviņās. Neskatoties uz vasaras laiku, tas ticis īstenots. Parkā ir liela koku un krūmu sugu daudzveidība. Daļu no tiem no saviem ceļojumiem bija atvedis pats pils saimnieks.

N/A

Atpūtas komplekss „Ezerkrasti” atrodas Latvijas otra lielākā – Rāznas ezera ziemeļu krastā. No kafejnīcas "Kastanis" logiem paveras viens no skaistākajiem Latvijas ezeru skatiem!

Latviešu virtuve: zivju, skābeņu un aukstā zupa, miežu biezputra, pelēkie zirņi ar speķi, sautētas cūkgaļas ribiņas ar kāpostiem, zivju ēdieni, mājas sieri un pildīti āboli ar medu.

Īpašais ēdiens: kartupeļu dračenka – sarīvēti un sacepti kartupeļi ar gaļu un sīpoliem.

N/A

Atrodas Carnikavā starp dzelzceļa staciju un Vecgauju. Saimnieki iepazīstina ar Gaujas apkārtnes nēģu ķeršanas un gatavošanas tradīcijām. Nēģus piedāvā trīs veidos- grilletus uz oglēm, nēģus želejā un nēģu suši. Iespējama produkcijas degustāciju un iegāde, kā arī ekskursija. Ekskursija ietilpst informācija par nēģiem un iepazīšanās ar saimnieku sporta slavas zāli un keramikas varžu kolekcijas apskati.

N/A

Vairākas ēkas, kurās var iepazīt Vidzemes lībiešu vēsturi un kultūras mantojumu, izbaudot novadam kādreiz raksturīgos ēdienus un dzērienus – bukstiņbiezputru un škaļiku, kas ir pēc senām receptēm darināts stiprs alkoholisks dzēriens. Tūristu grupas īstā lauku krāsnī var izcept rupjmaizi, bet audēju namiņā – vērot audēju darbošanos un iegādāties no dabīgiem materiāliem (t.sk. meldriem) darinātas praktiskas lietas un suvenīrus.

Latviešu virtuve: Putraimu putra ar gruzdumiem (sacepti gaļas kriksīši ar sīpoliem) un dzērveņu - brūkleņu zapti vai mērci, zāļu tēja ar dzērveņu sīrupu, škaļiks - alkoholisks dzēriens.

N/A

Atrodas Burtnieku ezera D krastā, kur plašā apkārtnē regulāri applūstošas palieņu pļavas - nozīmīgs griezes un citu putnuuzturēšanās un ligzdošanas vieta. Atrodas Burtnieku ezera pļavu dabas liegumā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Iepazīstina ar Burtnieku parku un Burtnieku muižas kungu māju.

N/A

No sarkanajiem ķieģeļiem gotiskajā stilā celtais dievnams iesvētīts 1888. gadā. Padomju laikā ēkā atradās Kuršu kāpu vēstures muzejs, bet tagad baznīca kalpo savam pamatmērķim. Tās iekšpusē ir apskatāmas izcilas ērģeles, altārglezna, trīs griestu lustras un vitrāžas. Blakus baznīcai atrodas unikāla 19. – 20. gs. etnogrāfiskā kapsēta ar ļoti neparastiem no koka veidotiem kapu krustiem, kuru formās atdarinātas augu, putnu, sirds uz zirga galvas. Koka krusti mūsdienās ir atjaunoti. Kapi ar šādiem koka krustiem ir apskatāmi arī Preilā.

N/A

Saimnieki audzē šinšillas (to izcelsme meklējama Dienvidamerikas Andu kalnos). Piedāvā ekskursiju un stāstījumu par šinšillu dzīvi un audzēšanu, dzīvnieku un ādu iegādi. Saimniece glezno.

N/A

“Jumari” atrodas Dundagas pagasta Valpenē - ciemā, kurā bērnību un jaunību aizvadījis  Krišjānis Barons. “Jumaros” saimnieko šīs dzimtas ļaudis jau septītajā paaudzē. Saimniecībā audzē augļus, ogas t.sk. krūmmellenes un dārzeņus. Skaistumu dāvā puķes un košumkrūmi. Ciemiņi var apskatīt saimniecību, iepazīties ar krūmmelleņu audzēšanu un bioloģiskās saimniekošanas metodēm, nobaudīt zāļu tējas. Saimniece gatavo zāļu spilventiņus, austas grāmatzīmes, cep sklandraušus. “Jumari”  ir iekļauti kā viens no apskates objektiem Dundagas novada velomaršrutā “Barona bõgans”.

N/A

Etnogrāfiska viesu māja Muhu salā, vēsturiskajā Paeneses ciematā.

N/A

Netālu no Rīgas apvedceļa Daugavas labajā krastā atrodas 1994. g. atklātais un tēlnieka Ģ. Burvja veidotais piemineklis - piemiņas zīme. Veltīts Daugavas lībiešiem un viņu Mārtiņsalas vadonim – lībietim Ako, kas 1206. gadā vadīja cīņu pret krustnešiem. Pieminekļa apkaimē gar Daugavas krastu izveidota plaša atpūtas un pastaigu vieta. Šī ir viena no ainaviskākajām vietām Daugavas lejteces krastos. Mazliet tālāk upes krastā izvietoti informatīvi stendi, kas atspoguļo Daugavas krastu vēsturi pirms Rīgas HES izbūves.

N/A
Zīleņu upurakmens. Zelenpoles Zelta kalniņā, pie stāvas nogāzes, apskatāms akmens ar gredzenveida iedobi vidū – Zīleņu upurakmens. Te bija sena latgaļu kulta vieta, kur nesuši upurus dieviem, attīrījušies no ļauna un smēlušies gaišo enerģiju.
N/A

Amatu māja Heltermaa ir vietējo Hiiumaa pārtikas ražojumu un rokdarbu veikals, atvērts vasaras sezonā. Izvēle ir ļoti plaša, sākot no keramikas traukiem un beidzot ar Hiiumaa limonādēm.

N/A

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.

N/A
Augstā purva masīvs ar vairākiem purva ezeriņiem, kura DA daļā izveidota laipu taka.
N/A

Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (to uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad pils nodega. Pils galvenajā tornī sākotnējā ieeja atradās 9 m augstumā, tādēļ 1936. g. izveidoja izlauzumu torņa pirmajā stāvā un iekārtoja skatu laukumu 27 m augstumā. Otra tāda skata, kāds paveras no Turaidas pils, Latvijā vairs neatrast! 1953. g. Turaidas pilī uzsāka restaurācijas darbus - atjaunoja torņa augšējo stāvu un uzcēla jumtu. Atjaunoja arī bijušo klēts ēku (arhitekts G. Zirnis), kur izvietoja ekspozīciju par Siguldas novadu, pusapaļo torni (arhitekts G. Jansons) un pils kompleksa dienvidu korpusu ar vēsturiskā interjera rekonstrukciju. No 1976. – 2001. g. pils apkārtnē noritēja arheoloģiskie izrakumi, kā rezultātā lielu pils kompleksa daļu atjaunoja. Pils telpās izveidota muzeja ekspozīcija par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem. Turaidas pils ietilpst Turaidas muzejrezervāta teritorijā (aprakstu sk. iepriekš pie Nr. 18.)

N/A

Meklējama starp Bānūžu un Ilzes ezeriem. Vienreizējs koka celtniecības paraugs, kas tapis iepriekšējā dievnama vietā - 1780. g. Baznīca celta guļbūves tehnikā un līdz pat 20. gs. sākumam ēkai bijis salmu jumts, ko pēcāk nomainīja ar koka šķindeļiem. Torni piebūvēja 1911. g. 1994. g. atjaunoja baznīcas torni. Unikāli ir baznīcas logi, kas saglabājušies no 18. gs. Altāris, kancele un ērģeļu prospekts izgatavots 1893. g. Pie baznīcas uzņemtas mākslas filmas “Aija” ainas. Apskatāma arī no iekšpuses.

N/A

Meistardarbnīcā „Cimdiņi” darbojas Latvijas Amatniecības kameras diplomētā meistare Ina Valtere, pie kuras ikvienam ir iespēja uzzināt visu interesējošo par rokdarbiem, kā arī iegūt padomu un ieteikumus adīšanā, izšūšanā un tamborēšanā. Tiek piedāvāta iespēja piedalīties arī darbnīcās un meistarklasēs.

N/A

Kā senā Alšvanga šī apdzīvotā vieta pirmo reizi tika pieminēta 1231. gadā pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem. Livonjas ordenis te saimniekoja līdz 1561.gadam, bet no 1573.-1738.gadam ordeņa pils pieder no Pomerānijas nākušo fon Šverinu dzimtai. Tieši Šverinu dzimtas valdīšanas laikā Alsungā uzceļ mūra baznīcu Svētā erceņģeļa Miķeļa godam un uzsāk vietējo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alsunga kļūst par visas Kurzemes katoļu centru, tās iedzīvotāji par suitiem (Šverinu svīta). 
Alsunga jau gandrīz 400 gadus ir vēsturiskā Suitu novada centrs. Kā Latvijas konservatīvākais novads tas ir plaši pazīstams gan ar īpatnējām dziesmām, gan krāšņiem tautas tērpiem, vēl dzīvām tautas tradīcijām un ticējumiem. Suitiem ir valoda (izloksne), ēdieni un daudz kas tāds, kas citos novados ir sen atmests vai aizmirsts. Te reliģiskais ir cieši saaudies ar tautisko vienā unikālā veselumā.
Šodien Alsungas novads aizņem 191 km2 lielu teritoriju ,kurā dzīvo ap 1500 iedzīvotāju.