Atpūta laukos
1841-1860 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Lubāna ezers, Lubāna mitraine. Lubāns – platības ziņā lielākais ezers (80,7 km2) Latvijā, vislielākais iedambētais ezers Eiropā, un ap to esošais Lubāna mitrājs bioloģiskās daudzveidības ziņā ir unikāla vieta ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā – dabas liegums, iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā NATURA 2000 un atbilstoši Ramsāres konvencijas kritērijiem – starptautiskas nozīmes mitrājs. Lubāna mitrājs, ko vietējie iedzīvotāji jau izsenis dēvē par klāniem, ir zemie un augstie purvi, slapjās pļavas, mitrie meži. Rudeņos un pavasaros ūdenskrātuvēs apmetas tūkstošiem migrējošu ūdensputnu, kurus ērti novērot no putnu novērošanas torņiem vai ūdenstūrisma attīstības centra terases.
N/A

Pēc 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS, jeb Molotova—Ribentropa paktu, Latviju iekļauj PSRS interešu sfērā un jau 1939.gada oktobrī tiek parakstīts „draudzības un savstarpējās palīdzības līgums“, t.s. Bāzu līgums. Bāzu līguma ietvaros sāk būvēt PSRS militārās bāzes Latvijas teritorijā. Krasta aizsardzības baterijas gar Kurzemes piekrasti, tai skaitā Ventspilī, arī ir viena no minētajām militārajām bāzēm, kas tika izveidota savstarpējās draudzības rezultātā.

1939. gada novembrī Ventspilī ieradās Padomju armijas 35. inženieru un celtnieku bataljons. Cilvēki izvietojās teltīs pilsētas Dienvidos, Vasarnīcu ielas rajonā, kur ķērās klāt Ventspils 46. krasta aizsardzības celtniecībai, kurā ietilpst četras B-13 tipa lielgabalu pozīcijas. Netālu no lielgabalu pozīcijām, Mētru un Sila ielas rajonā tika izveidota kara pilsētiņa, kurā mitinājās virsnieki ar ģimenēm, kā arī pārējais, krasta aizsardzības bateriju apkalpojošais personāls. Līdz kara sākumam krasta aizsardzības baterija tika pabeigta un bija kaujas gatavībā. 1941. gada 24. jūnijā Ventspils ostai centās uzbrukt vācu torpēdkuteri, bet ar 46. krasta aizsardzības baterijas pretuguns palīdzību, ienaidnieks tika padzīts, tā arī bija pirmā šīs baterijas kauja. 28. jūnija rītā, pēc saņemtās  pavēles, lielgabali tika uzspridzināti, un kareivji pameta pilsētu.

Ventspils pilsētas administratīvajā teritorijā esošais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atjaunots 2020.gadā "Militārais mantojums" (Interreg Est-Lat156) projekta ietvaros. 

 
N/A

Podnieks piedāvā plašu darbošanās klāstu – darbnīcas apskati, māla trauku virpošanu, zīmēšanu, bungu un leļļu taisīšanu. Tapušo darbu iegāde. Demonstrē bungu spēli.
N/A

Pirmie dokumenti par Kokmuižu atrodami 1601. gada zemes revīzijas pierakstos. Tur sniegtā informācija vēsta, ka Kokmuiža pastāvējusi jau 1560. gadā. Taču 1880. gadā vācu muižnieks sākas celt kungu māju neobaroka stilā. 20. gs. sākumā tā tika izpostīta, bet 1937. gadā to pārveidoja par skolu.

Kokmuižā kādreiz atradusies alus darītava. Tas bija laika periodā no 17.- 20. gs. Tā bija viena no slavenākajām alusdarītavām visā Vidzemes guberņā.

Mūsdienās var izstaigāt muižu pats vai gida pavadībā. Var aplūkot kungu māju, staļļu ēkas, muižas pārvaldnieka namu, bibliotēku, ekspozīciju, abas klētis un alus darītavas pagrabu, kā arī sfērisko saules pulksteni.

 
N/A

Pašlaik muzeja krājumā glabājas vairāk nekā 120 000 priekšmetu, bet  muzeja zālēs priekšmetu valodā izstādīta Liepājas un Dienvidkurzemes vēsture – sākot ar akmens laikmetu līdz pat 19. gadsimtam. Apmeklētājiem pieejama arī koktēlnieka Miķeļa Pankoka (1894-1983) dzīvei un daiļradei veltīta ekspozīcija. Muzejā atrodas vairākas izstāžu zāles, kurās periodiski apskatāmas jaunas mākslas izstādes. 
N/A

Alus krodziņš atrodas uz Jūrmalas populārākās gājēju ielas - Jomas ielas. Jūrmalai raksturīga koka ēka ar patīkamu interjeru, kurā piedāvā latviešu virtuvi. Pieejams plašākais Latvijā ražoto lejamo alu klāsts.

Latviešu virtuve: Reņģu karbonādes, līdakas kotletes, jēra podiņš kurzemnieku gaumē, šmorētas cūku ribiņas, cepta Baltijas bute, maizes zupa.
N/A

Restorāns "Orizzonte" atrodas pašā jūras krastā ar divām terasēm un visaptverošu skatu uz Jūrmalu.

Latviešu virtuve: Marinēta siļķe ar biezpienu, kartupeļu pankūkas, cepta Baltijas bute, jēra kumbrs, Latvijā ražoti sieri.
N/A

Zemnieku saimniecībā "Vītoliņi" nodarbojas ar zirgaudzēšanu, kā arī ar jāšanas apmācību. Iespējamas izjādes pa mežu un vizināšanās pajūgā.
N/A

Konditoreja - kafejnīca "Bemberi" atrodas Saulkastos netālu no Saulkrastu dzelzsceļa stacijas. Piedāvā ražotnē tapušos konditorejas izstrādājumus – pīrādziņus, smalkmaizītes, kūkas, kēksus un maltīti visām ēdienreizēm. Saulkrastos, Raiņa ielā 7 meklējama otra kafejnīca.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, rasols, šķovēti kāposti, mājas kotletes, pelēkie zirņi ar speķi.

Īpašais ēdiens: Malkas krāsnī ceptas picas.
N/A
3 dienas

Par Līvu krastu šodien sauc piekrastes ciemu virkni no Ovīšiem līdz Ģipkai gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastiem.
Lībieši jeb līvi, tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Visilgāk lībieši saglabājušies Baltijas jūras piekrastē – Ziemeļkurzemē.
Pašā Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu, baudīt divu jūru, putnu un cilvēku satikšanos Kolkasragā, dzirdēt latviešu valodas lībisko izloksni, redzēt apaļās kangaru muguras un purvainās vigu liekņas, redzēt Šlīteres bāku, zaļibaltzilo līvu karogu, sarkanās brūkleņogas, gājputnu ceļu un zilās govis. Senāko lībisko liecību iespējams baudīt Līvu centros. Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos, rokdarbu izstrādājumos, tautastērpos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā! Lībiešu valoda un kultūras vērtības ir iekļautas Latvijas nacionālā kultūras mantojuma sastāvā. Lībiešu tradicionālā kultūra ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
N/A

Saimniecības veikals Lepaniidi atrodas tikai 15 minūšu braucienā no Kärdla. Saimniecībā audzē kazas un aitas, kā arī dažādus dārzeņus.
N/A
4 dienas

Maršruts veidots pa ainaviskākajām Igaunijas dabas teritorijām – Monzunda biosfēras rezervātu, Matsalu nacionālo parku un Viidumäe rezervātu. Tas ietver divas dabas un kultūras pieminekļiem bagātākās un lielākās Igaunijas salas – Saaremaa un Hiiumaa, kā arī mazās Muhu un Kasari salas. Maršrutā iekļautas interesantākās dabas takas (garums 1 – 5 km), skatu torņi un putnu vērošanas vietas, ainavas un biotopi, kā arī trīs braucieni ar prāmjiem starp Monzunda arhipelāga salām.
N/A

19. gs. otrajā pusē celtajā ēkā atrodas Limbažu muzeja krājums un tūrisma informācijas centrs. No torņa (stiklotas grīdas) paveras skats un vecpilsētu.
N/A
Pilsētā nebija lielu rūpniecības uzņēmumu, un tās iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar amatniecību, tirdzniecību un lauksaimniecību. Ilūkste tika pilnībā nopostīta 1. pasaules kara laikā un smagi cieta arī 2. pasaules kara laikā. Šodien Ilūkste ir klusa pierobežas mazpilsēta, ko ieskauj gleznains dabas apvidus. Apskates objekti: bijušā jezuītu klostera ēka un Ilūkstes katoļu baznīca.
N/A

Pils apmeklētāji varēs iegremdēties 16. gadsimta tematiskā parka gaisotnē un jauki pavadīt dienu kopā ar ģimeni, uz laiku iejusties bruņinieku un karavīru lomā. Piedāvājumā ir arī izjādes, šaušana ar loku un arbaletu, varēs izmēģināt roku kalēju un namdaru darbos, zelta un šaujampulvera taisīšanā, monētu kalšanā. Atvērts vīna pagrabs, moku kambaris, nāves istaba, viduslaiku bordelis, bārddziņa un alķīmiķa darba istaba, astronoma darba telpa. Turpat Šenkenberga krogā var nobaudīt pēc viduslaiku receptēm gatavotus ēdienus.
N/A

Atrodas Līgatnē, Pilsoņu iela 1. Par papīrfabrikas vēstures sākumu var uzskatīt laiku, kad Rīgas tirgotāji K. Štorhs un K. Kibers sāka celt papīra manufaktūru veco papīrdzirnavu vietā. Vienlaikus uzbūvēja arī strādnieku dzīvojamās ēkas, kas mūsdienās ir nozīmīga Līgatnes pilsētvides sastāvdaļa. Izmantojot straujās Līgatnes upītes ūdens enerģiju, te ražoja rakstāmpapīru, vēstuļpapīru un ietinamo papīru. 1858. g. barons Grothuss no K. Kibera mantiniekiem papīrfabriku nopirka un uzstādīja divas Skotijā ražotas papīrmašīnas. 19. gs. pirmajā pusē fabrikā strādāja ~ 100 cilvēki, 19. gs. beigās - 600, bet 20. gs. sākumā ap 800. Te g.k. ražoja rakstāmpapīru, taču gadījās arī speciālie pasūtījumi. 1. pasaules kara laikā te ražoja papīru, uz kurām drukāja Krievijas Ģenerālštāba kartes. Tādējādi, fabrika ar saviem izstrādājumiem ieņēma stabilu vietu Krievijas papīra tirgū. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja burtnīcas u.c. produkciju, ko sūtīja uz visām Padomju republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo dažāda veida ietinamos papīrus. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes TIC piedāvā ekskursiju (tālrunis + 371 64153313) pa vēsturisko centru ar stāstījumu par fabrikas strādnieku un administrācijas sociālo dzīves modeli 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad fabrika, veicot vērienīgus būvniecības darbus, uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas labi saglabājušās līdz šodienai.
N/A

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.
N/A

Strausu un kazu ferma "Nornieki", kas atrodas netālu no Kuldīgas,  nodarbojas ar strausu un Āfrikas būru kazu audzēšanu un pārstrādi. Saimniecība piedāvā izzinošu ekskursiju pa fermu, maltītes baudīšanu pašu restorānā [ ar putniem ] , dažādus produktus no strausa un kazas - sākot ar gaļu un beidzot ar dažādiem aksesuāriem.
N/A

Zivju zupas vārīšanas izglītojošās programmas laikā zupa tiek vārīta pēc simts gadus senām Austrumaukštaitijas novada zvejnieku tradīcijām. Viesi tiek iepazīstināti ar senajiem austrumaukstaišu ēšanas paradumiem, viņu dzīves veidu un tradīcijām kopš XIII gs. Viesu namā tāpat var zvejot, sēņot un ogot.
N/A

1991. gada 14. jūnijā Pēterupes draudzes baznīcas dārzā atklāta tēlnieka Zezostra Ķēdis piemiņas zīme represētajiem 1941. un 1949. gadā. (Avots: Saulkrastu TIC)