Jekabpils / Krustpils

Jēkabpils pilsētas stāsti

Jēkabpils pilsēta izveidojusies apvienojoties divām pilsētām Jēkabpilij un Krustpilij. Daugavas krasti apdzīvoti jau izsenos laikos. Uz pilsētas robežās Daugavpils virzienā jau no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz 13.gs. m.ē. atradies Letgaļu apdzīvotais Asotes pilsnovads, kas pakļāvās Jersikas ķēniņam. Rīgas bīskaps Nikolajs no Magdeburgas 1237. gadā Rīgas bīskaps Nikolajs no Magdeburgas Daugavas labajā krastā uzcēla Krustpils pili (Kreutzburg). Pakāpeniski ap to veidojās apbūve. Pilsētas tiesības Krustpilij piešķirtas 1920. gadā. 17.gs. Daugavas kreisajā krastā pie Salas kroga izveidojās strūdzinieku un plostnieku apmetne – sloboda. Ar Kurzemes hercoga Jēkaba aktu 1670. gadā tai piešķirtas pilsētas tiesības un nosaukums Jakobstadt, Jēkaba miests, Jēkabpils.

Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču)

Upes posmā no Krustpils līdz Jumpravai upē bijušas 45 krāces un akmens sēkļi, turklāt vairāk nekā puse no tām koncentrējās pilsētas tuvumā no Krustpils līdz Aiviekstes ietekai.

No 15. līdz 19. gs. otrajai pusei strūgas bija galvenais kravu transportēšanas līdzeklis pa Daugavu.

Lai gan plostnieka amats Latvijā ir pazīstams jau kopš senatnes, tomēr Daugavas plostnieki galvenokārt bija krievi, baltkrievi un poļi. Pludināšana bija peļņas avots.

Sena Jakobštadte izauga no plostnieku un strūdzinieku apmetnes. Pilsētā izvērsās dzīva tirdzniecība ar garāmbraucošiem kuģotājiem un preču pārvadātājiem.

Interesanti:

1827.g.Jēkabmiestā uz sēkļiem 30 strūgas, kas netiek atpakaļ straumē. Krodzinieki priecājas, jo Daugavas krāces viņiem tādā veidā sagādā ienākumus no garāmbraucējiem.

1833.g. Jēkabmiestā darbojas 56 krogi, strūdzinieki un plostnieki izdzer 8000 spaiņus degvīna gadā.

1852.g. Jēkabmiestā ir 82 upes loči – cilvēki, kas labi pārzināja šo krāčaino Daugavas posmu.

Tagadējās robežās Jēkabpils pilsēta izveidota 1962.gadā, pēc otrā tilata uzcelšanas, pievienojot tai vēsturiski senāko Krustpili. Pilsētas teritorija netiek dalīta atsevišķās teritoriālās vienībās. Vien sarunvalodā Daugavas labais krasts tiek dēvēts par Krustpili, kreisais – par Jēkabpili.

Mūsdienās Jēkabpils pilsētas iedzīvotāju ikdienas runā ir saglabājies stingrs abu Daugavas krastu dalījums - Krustpils labajā krastā (Latgalē) un Jēkabpils kreisajā (Sēlijā).

Daugavas salas pilsētā

Krustpils saliņas agrākie nosaukumi ir Komjaunatnes saliņa un Ādamsona saliņa- nosaukums cēlies no kādreizējā gruntsgabalu īpašnieka uzvārda Ādamsona, kuram ir piederējusi arī šī sala, arī mūsdienās daudzi jēkabpilieši saliņu sauc par Ādamsona saliņu. Par Komjaunatnes saliņu tā saliņa tika pārdēvēta padomju gados. Krustpils saliņa kļuva par vienu no iecienītākajās pilsētnieku atpūtas vietām pēc tam, kad 20. gadsimta 50. gados tika uzcelta brīvdabas estrāde.

Savukārt interesanta ir teika par Daugavsalas rašanos: “Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bija sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā viss nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl neko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniekmeistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamajā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni, un arvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velns nākt kādās nekādās darīšanās.

Jēkabpilij ir sava ikona - Jakobštates Vissvētās Dieva dzemdētājas ikona

Ūdeņos peldošā dziedinošā svētbilde

Daudzus apbur kāds nostāsts no 17. gadsimta, kas Jēkabpilij atstājis daudzas zīmīgas liecības. Krievu – poļu – zviedru kara laikā kāds sakšu jātnieku pulciņš cēlies pār Daugavu. Viens no jātniekiem – katolis Jēkabs Grudinskis pārceļoties pār upi, ieraudzījis upes ūdeņos peldošu dēlīti. Uzdūris uz šķēpa, viņš to iznesa krastā un tur ievēroja, ka koka gabals noplūdis asinīm. Aplūkojis atrasto dēli, kareivis uz tā ieraudzījis Dievmāti Mariju ar Jēzus bērniņu uz rokām. Notikušais viņu tik dziļi satricinājis, ka izstājies no armijas, apmeties uz dzīvi slobodā un pieņēmis pareizticību. Svētbildi nodevis Holmhofas slobodas Jura baznīcā, kur tā darījusi brīnumus.

Mūsdienās tajā vietā atrodas Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo vīriešu klosteris. Tas izveidojies aptuveni vienā laikā ar Jakobštadtes rašanos.

Daugavas aizsargdambis – promenāde

Pilsētu no Daugavas kā mūra sēta aizsargā dambis. Daugavas aizsargdambi sāka būvēt pēc 1981. gada lielajiem plūdiem. 2011. gada vasarā notika dambja rekonstrukcijas un labiekārtošanas darbi. Tagad šeit pastaigājoties pa gājēju taku gar Daugavu var baudīt upes rāmo tecējumu un vērot pilsētas ēku siluetus un atspulgus mūsu likteņupes ūdeņos.

Daugavas zivis

Daugava mūsu barotāja.

Jau izsenos laikos cilvēki gādājuši sev iztiku ar zvejniecību un medniecību. Daugavā mīt: asari, ālanti, karūsas, karpas, līdakas, plauži, raudas, sapali, salates, sīgas, sami, vēdzeles, zandarti, zuši arī kāda vimba. Daugavas lielākā zivs sams.

Latvijā reģistrētais rekords: Daugavā lejpus Pļaviņu HES 2010.gada 4.maijā noķerts vairāk kā 84,7 kg, smags un 2,42 kg smags sams.

Kopš 2011.gada Daugavas dambja rekonstrukcijas pateicoties Jēkabpils pašvaldības un Daugavas savienības atbalstītajam projektam abos Daugavas krastos uz dambja gar upi ir izvietoti Informatīvie stendi ar vēsturiskajām fotogrāfijām un stātiem par upes nozīmi pilsētnieku dzīvē.

Daina Eglīte, Jēkabpils pilsētas Tūrisma informācijas centrs, 01.12.2016

Tourism objects involved in this story
	Jekabpils / Krustpils	Krustpils wurde das erste Mal 1237 in Zusammenhang mit einem Bau der Kreuzburg am rechten Daugava-Ufer historisch erwähnt. 1511 wurde Krustpils als eine Ortschaft erwähnt. 1585 hat der König von Polen Stephan Báthory die Ortschaft Krustpils dem Nikolaus von Korff geschickt und gehörte Krustpils den Baronen von Korff bis 1920. 1626 geschahen nahe Krustpils die Schlachten zwischen schwedischen und polnischen Truppen. Die ruinierte Ortschaft hatte keine Entwicklung bis zum 19. Jahrhundert. Seinerseits wurde Jēkabpils in der Mitte des 17. Jahrhunderts als eine Siedlung der verfolgten Altgläubigen aus Russland – Sloboda gegründet. Auf dem Fluss Daugava befinden sich gegenüber Krustpils un Jēkabpils die Flussschnellen, deswegen mussten die Flößer anhalten und die Waren auf die Fuhren verladen. Demzufolge blühte die Siedlung auf und 1670 verlieh die die Stadtrechte und den Namen Jēkabpils zu Ehren des Herzogs von Kurland. 1861 begann das Aufblühen von Krustpils nach der Eröffnung der Eisenbahnstrecke Rīga – Daugavpils und endete sich von Jēkabpils. 1962 wurden Krustpils und Jēkabpils zu einer Verwaltungseinheit mit dem Namen Jēkabpils. Bis heutzutage sind in Jēkabpils eine für das 19. Jahrhundert typische einstöckige Holzbebauung, die um die Wende des 19. und 20. Jahrhunderts errichteten Gebäude aus rotem Stein, Kirchen von sieben verschiedenen Konfessionen erhalten geblieben. Einer das linke Daugava-Ufer umschließende Schutzdamm (Anfang des Baues 1861) wurde mit dem Ziel gebaut, die Stadt von Überflutungen zu schützen. Heutzutage ist der Damm zu einer Promenade umgebaut, die ein beliebter Platz der Bewohner für Spaziergänge und Erholung ist.
	Daugavas aizsargdambji Jekabpili	Daugavas aizsargdambju būvniecību Jēkabpilī uzsāka pēc 1981. gada lielajiem paliem, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko - 6,3 m atzīmi un pakāpās līdz rādījumam „8,7 metri”. Šo plūdu laikā puse pilsētas klāja Daugavas ūdeņi. 2011. gada vasarā notika plašāki dambja atjaunošanas un labiekārtošanas darbi. Pie tā uzstādīja laternas, soliņus, izveidoja pastaigu promenādi un piemiņas zīmi Daugavas kreisajā krastā, kas parāda maksimālo plūdu līmeni. Uz aizsargdambja Daugavas labajā krastā ir izvietoti informatīvie stendi, kur var uzzināt daudz interesantus faktus par pilsētas vēsturi. Dambji ir piemērota vieta, kur fotografēt vai gleznot pilsētas ainavas.
8 Tagen	Der Weg der Daugava	Nicht umsonst nennt man die Düna (lettisch Daugava) „Mütterchen Düna“ und „Schicksalsfluss“. Ein großer und wasserreicher Strom fließt durch unser Land und unsere Geschichte. Die Wikinger haben diesen Fluss schon seit dem 5. Jh. benutzt. Krāslava als ein alter Siedlungsplatz an der Düna war schon den furchtlosen Seefahrern gut bekannt, weil flußabwärts von Krāslava man segeln konnte. In den Sagen nennt man Krāslava Dynasaiforgarðr. Der Güterstrom fliesst von der östlichen Seite den Strom abwärts bis zum Rīga, wo die Güter auf Schiffe verladen werden und nach Europa hineinkommen – und so ist es im Laufe der Jahrhunderte gewesen. Diesen Güterstrom zu lenken und zu kontrolieren wollten viele, davon zeugt eine große Zahl von den befestigten Siedlungen, Burgen und Ortschaften entlang der Flussufer. Die Ruinen der großartigen Burg von Koknese, Krustpils, die mächtigen schon grasbewachsenen befestigten Siedlungen von Aizkraukle und Daugmale. Einzigartig sind zwei erhaltene Festungen – in Daugavgriva und Daugavpils. Die sind wie die großen Schlüssel, die diesen mächtigen und alten Handelsweg schließen und öffnen. Die Düna bewährt die Ruinen einer alten, von Hl. Meinhard gebauten Kirche von Ikšķile. Diese Kirche war der erste Steinbau im Baltikum. In der Nähe befindet sich die Nāves (Todes) Insel, wo die Lettischen Schützen für die Zukunft seines Staates und Landes kämpften, jede Scholle Erde schützten. Die Düna blieb für die Bermondts Armee unüberwindlich, Rīga wurde geschützt. Einzigartig sind die Bogen von Daugava, das berühmte Dorf Slutišķi – die Düna sieht dort so aus, wie die einst war. Die hohen Dolomitufer und Schluckten, dank derer die Düna einst einzigartig im Nordeuropa war, sind in den Tiefen der Stauseen mit dem ewig weinenden Felsen Staburags, der Quelle Liepavots und dem Wasserfall der Pērse verschwunden. Bezeichnend für die Bewegung des Nationalen Erwachens (lettisch atmoda) waren die Proteste gegen den geplanten Bau eines Wasserkraftwerkes bei Daugavpils. Dieser Bau würde eine noch gebliebene Schönheit des Flusses vernichten. Es hat uns gelungen, diese Schönheit zu reten. Wenn auch ein kleiner Teil, aber es hat uns gelungen. So muss man fortsetzen!