Nakšņojot Pakrojas muižas dzirnavnieka mājā, jutāmies vīlušies. Nestrādāja dušas želejas dozators. Tas vēl nebūtu nekas, bet, kad gājām gulēt, uzvienas segas pārvalka bija diezgan svaigs asins traips. Tas bija vakars un reģistratūrā vairs nebija neviena, kam lūgt, lai nomaina. Logu, lai izvēdinātu numuriņu, labāk nevērt vaļā, jo no lauka nāca kanalizācijas smaka. Vislabākais tajā visā bija brokastis. Tās tiešām bija ļoti garšīgas.
