Bīriņu pils celta 1857. - 1860. g. kā grāfu Pistolkorsu dzimtas īpašums. Pili neogotikas stilā projektēja Rīgas arhitekts F. V. Hess. Ir atrodama informācija, ka pēc uzcelšanas tā bijusi greznākā un modernākā historisma celtne Vidzemē. Bīriņu pils ansamblī ietilpst plašs 19. gs. parks un mežaparks ar svešzemju sugu stādījumiem, mākslīgi veidots Bīriņu ezers, 1814. g. būvētas kapenes ar kapa pieminekli grāfiem Mellīniem (ap 1835. g.), ūdensdzirnavas, pārvaldnieka māja, zirgu staļļi u.c. ēkas. Pie pils uzstādīti obeliski A. un N. Pistolkorsiem. Līdz mūsdienām pilī saglabājusies vērtīga 19. gs. otrās puses iekštelpu dekoratīvā apdare. Bīriņu pils pārbūvēta 20. gs. sākumā pēc arhitekta R. H. Cirkvica projekta. No 1926. - 1995. g. tajā darbojās sanatorija. Mūsdienās pils kompleksu izmanto dažādu pasākumu organizēšanai, te iekārtota viesnīca, restorāns un muzejs.

Buses (Matkules) pilskalns atrodas Imulas veidotā krastu ielokā. No pilskalna, gan pretējā Imulas krasta atklājas vieni no skaistākajiem Kurzemes mazo upju skatiem. Tos gan vislabāk vērot bezlapu periodā, kad ainavas neaizsedz krasta augājs. Apkaimē izveidotas takas kājāmgājējiem. 
 

Bruknas muiža ir negaidīts pārsteigums šajā vietā un laikā. Muižas pils celtniecību uzsāka 18. gs. vidū un vēl pēc gadsimta - pārbūvēja. 20. gs. pirmajā pusē muižas pilī izvietoja pamatskolu, bet Padomju laikā - iekārtoja dzīvokļus. Tagad muižas pils ir atdzimusi jaunā kvalitātē – gan pēc formas, gan satura, - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Te darbojas sabiedriskā organizācija „Kalna Svētību kopiena”, vasarās notiek bērnu un jauniešu nometnes u.c. pasākumi. Ēkas iekšpusē ir saglabājušās vecās vītņu koka kāpnes, logu aiļu slēģi un misiņa durvju viras. Tiek celta baznīca. Iepazīstams ir no kultūraugiem veidotais renesanses stila dārzs. Iepriekš piesakoties, ēkas un arī netālu, pašu iemītnieku rokām uzcelto baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses, vietējo iemītnieku pavadībā, kas izstāsta arī muižas un dārza vēsturi un notikumus. 300 m dienvidrietumos no muižas atrodas Bruknas pilskalns, taču to dabā ir grūti atpazīt un vēl grūtāk sasniegt. 

Braucot cauri Kaives ciemam, var pievērst uzmanību Kaives muižas „atliekām”. Vietas vēsture ir sena, jo jau 1440. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra šeit īpašumu Johanam Kaivenam. Kungu māja gāja bojā 1905. gadā, bet pārvaldnieka ēku nopostīja 2. pasaules kara laikā. 1956. g. nodega kalte, bet pirms trijām desmitgadēm - muižas krogs. Līdz mūsdienām palikusi tikai 1861. gadā celtā magazīna (sarkana ķieģeļu ēka) pakalnā un tai blakus esošais parks, kurā izveidots neliels skulptūru dārzs, estrāde un atpūtas vieta.

Latvijas baroka un rokoko stila „pērle”. Celta kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690. – 1772.) vasaras rezidence, ko projektēja izcilais itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Tās būvniecība notika laikā no 1736. - 1740. g. un 1764. - 1766. g. Interjeru autori (18. gs. vidus) ir tēlnieks Johans Mihaels Grafs, gleznotāji Frančesko Antonio Martini un Karlo Cuki. 18. gs. vidū uzsāka regulārā franču stila dārza iekopšanu. Pils pēdējo divu gadsimtu laikā ir vairākkārt restaurēta, bet nozīmīgākie darbi veikti 20. gs. beigās. Pilī izveidots muzejs ar greznām zālēm, apartamentiem un bagātīgu mākslas pieminekļu kolekciju. Atjaunots Baltijā lielākais baroka stila franču dārzs, kas īpaši iespaidīgs ir rožu ziedēšanas laikā. Ap 200 gadus vecajā pils kalpu mājā - Baltā mājā var ieturēt maltīti.

Meklējama nepilnu kilometru austrumos no Apriķu centra. Muižas kungu pili (baroka stils) cēla 1742. – 1745. g., bet neogotiskā stila tornis kā piebūve tapa 19. gs. beigās. Pils priekšējās fasādes frontonā atrodas smilšakmens cilnis ar baronu Ostenu - Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņiem, kas ir greznākais šāda tipa Latvijas piļu elements. Ēkā saglabājušies arī sākotnējie iekštelpu interjera elementi (apskatāmi gida pavadībā) - durvju vērtnes, apgleznota holandiešu krāsns, ozolkoka logu slēģi, aplodas, metālkalumu detaļas un parkets. Muižas kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. g. muižas pilī darbojas skola un iekārtots novada muzejs, ko vērts iepazīt! Šobrīd tajā izstādīta Latvijā ražotās maizes etiķešu kolekcija. Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1901. g. muižu iegādājas Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas bija ne tikai vēlākais Somijas valsts prezidents, bet arī leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā (1939. – 1940.) autors.

Livonijas ordeņa atbalsta punkts, kuru vietējie iedzīvotāji cēla spaidu darbos. Cietoksni iznīcināja pēc Dānijas karaļa Frederika II 1576. g. pavēles.

Baronu Osten – Zakenu dzimtai piederošā muiža būvēta no jauna 1856. – 1857. gadā, jo veco muižu Krimas kara (1853. – 1856.) laikā nopostīja. Izrādās, ka minētā kara sākumā angļu kuģi Krievijas cara iebiedēšanas nolūkos apšaudīja Latvijas piekrasti un kuģus, t.sk. arī Kolku, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Pēc muižas sagraušanas tās vietā uzbūvēja t.s. Balto namu ar saimniecības ēkām. Tā otrajā stāvā uzcēla manteļskursteni medījumu kūpināšanai (saglabājies līdz mūsdienām). Muižnieku īpašumā muiža atradās līdz 1919. gadam, kad tās pēdējo īpašnieku Kristianu fon Osten – Zakenu nošauj Tukumā. 1929. g. Baltajā namā ierīko pamatskolu, ko turpmāk sauc par Kolkas skolu. Tā darbojas līdz 1961. g. (tika uzcelta jauna skola), bet līdz 1989. g. ēkā notiek darbmācības stundas. Tajā laikā to dēvē par Veco vai Mazo skolu. No 1991. gada Kolkas Vecā skola ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes īpašums, kurā ik gadu (no 1994. gada) norisinās studentu vasaras prakses.

Raudondvario muiža (Raudondvario pils) atrodas Neveža upes labajā krastā Raudondvarē. Būvēta 16. gs., muiža kopā ar 3,8 ha parka teritorijā esošām divām ēkām, oranžēriju, zirgu staļļiem un pagrabu veido kopējo muižas ansambli. Blakus muižai 1834.gadā bija iekārtots pils parks, kas rekonstruēts 20.gs. Parka teritorijā bija atjaunoti apstādījumi un ziedu dobes, kurās krāšļojas muižas atgūtās senās rožu šķirnes. Ziemeļu parka krasts pārtop mežā. Te aug sarkanā kļava, veimuta priede, krūmliepa, pavasarī plaukstošie ēdelveisi. Parka taciņas ved uz Neveža upes krasta liegumu.

Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas muižas ēkas, kas celtas grāfu Plāteru laikā. Muižas vecā pils, kas atrodas Grāfu Plāteru ielas malā - Jāņupītes krastā, celta 1759. gadā (baroks, Venēcijas arhitekts Antonio Parako). Pēcāk to pārbūvēja un pēc jaunās pils uzcelšanas ēkas pirmajā stāvā atradās Plāteru dzimtas vasaras rezidence, bet otrajā un trešajā stāvā bija iekārtota bibliotēka ar ~ 20 tūkstošiem vienību. Bibliotēka, kuras lielākā daļa bija pārvesta uz citiem grāfu īpašumiem, gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Krāslavas muižas jaunās pils (Daugavas ielejas krasta augšdaļā) celtniecību uzsāka 1765. gadā (arhitekts Domeniko Parako), sākotnēji baroka, bet 18. – 19. gs. mijā pārbūvējot klasicisma stilā. Ēkā ir atklāti unikāli rokoko stila sienu gleznojumi ar Romas skatiem, kas pēc Polijas piļu analogiem tapuši 18. gs. 60. - 70. gados. Jaunajā pilī līdz 20. gs. 70. gadiem darbojās vidusskola. Tad pils tika “pamesta” un pārvērtās par graustu. Tagad veikti apjomīgi pils fasādes renovācijas darbi, un tā ieguvusi sakoptu veidolu. Pili ieskauj 18. gs. vidū veidots romantiskais ainavu parks – Grāfu Plāteru parks, kas stādīts Daugavas ielejas un to šķērsojošo gravu nogāzēs. Tajā atjaunota mākslīgā grota un lauva – pils sargs, kāpnes to vēsturiskajā vietā, parka celiņi, pagalms.