Muižas pils (no sarkaniem ķieģeļiem celta) ir meklējama ceļu krustojumā pie Gaujām – 2 km ziemeļaustrumos no Jaunpiebalgas centra, Gaujas labajā krastā. Līdz 1918. g. muižas īpašnieki bija slaveno grāfu Šeremetjevu dzimta. Muižas pili nodedzināja 1905. g. nemieros, bet vēlāk atjaunoja. Muižas pilī bijušas dažādas iestādes: slimnīca, kolhoza „Piebalga” administrācija, mūsdienās – pašvaldība un dažādu sadzīves pakalpojumu sniedzēji.

Muižas ansamblis Milzkalnē - Slocenes upītes krastā ir sācis veidoties 15. gs. kā franku tipa slēgts komplekss ordeņa saimniecības vajadzībām un mūsdienās ir vienīgais saglabājies šāda tipa nocietinātas muižas (kā muižnieku patvēruma vieta uzbrukuma gadījumā) paraugs Latvijā. 17. gs. beigās tika uzcelti vārtu torņi ar grezniem vējrāžiem, bet 18. - 19. gs. - arī saimniecības ēkas. No sākotnējās apbūves saglabājies mūris ar šaujamlūkām. Vienā no kompleksa spārniem ir izvietots Latvijas Ceļu muzejs. Muižas galvenajā ēkā izveidotas naktsmītnes, te piedāvā ekskursijas un lauku labumu degustāciju. 

Meklējama nepilnu kilometru austrumos no Apriķu centra. Muižas kungu pili (baroka stils) cēla 1742. – 1745. g., bet neogotiskā stila tornis kā piebūve tapa 19. gs. beigās. Pils priekšējās fasādes frontonā atrodas smilšakmens cilnis ar baronu Ostenu - Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņiem, kas ir greznākais šāda tipa Latvijas piļu elements. Ēkā saglabājušies arī sākotnējie iekštelpu interjera elementi (apskatāmi gida pavadībā) - durvju vērtnes, apgleznota holandiešu krāsns, ozolkoka logu slēģi, aplodas, metālkalumu detaļas un parkets. Muižas kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. g. muižas pilī darbojas skola un iekārtots novada muzejs, ko vērts iepazīt! Šobrīd tajā izstādīta Latvijā ražotās maizes etiķešu kolekcija. Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1901. g. muižu iegādājas Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas bija ne tikai vēlākais Somijas valsts prezidents, bet arī leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā (1939. – 1940.) autors.

Iespējams apskatīt Kroņvircavas muižas kompleksu, kas bija pēdējā Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona lauku īpašums ar pili.  To pēc hercoga pasūtījuma 1776. - 1785. gadā būvēja galma arhitekts Severīns Jensens. 

No hercoga pils līdz mūsdienām saglabājies vienīgi ziemeļaustrumu korpuss un virtuve kā atsevišķa ēka. Vispilnīgāk no muižas kompleksa ēkām saglabājušās Kavalieru māja, Pārvaldnieka māja, kurā tagad vietu radis projekts “Muižas istabas”, klēts-magazīna, stallis. Kroņvircavas muižas apbūve ir Valsts aizsardzības objekts. Pili ieskāva liels baroka stila parks ar ūdens parteru, kas kā muižas dārzs sākts ierīkot 1693. gadā.

Šobrīd “Muižas istabās” saimnieko ģimene, kas vēlas saglabāt autentiskās mājas vērtības, iedzīvināt džezu uz “Muižas istabu” improvizētās skatuves, izstādīt mākslinieku darbus un  svinēt svētkus. Aicinām apmeklēt vēsturiskā un kultūras mantojuma interesentus dzīvās mūzikas pavadījumā atklāt Vircavas bagāto vēsturi, ģimenes piedzīvojumus ar 250 gadīgo namu un sajust īpašo atmosfēru, ko novērtējuši daudzi mūsu apmeklētāji. 

Līdz mūsdienām gandrīz pilnībā ir saglabājies muižas apbūves komplekss (> 12 ēkas) un parks. Muižas pils celta 19. gs. 40. gados uz palielas ovālas salas, ko no visām pusēm ieslēdz grāvis. Šāds kungu mājas izvietojums imitēja viduslaiku nocietināto piļu paraugu. Kungu mājā šobrīd atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka un pasts. Interesenti var doties izzinošā ekskursijā pa muižu un tās tuvējo apkārtni. Ar Veselavas muižu saistīti nostāsti par baronu un skaisto meitu – Kausuļu Rasu, kas līdzīgi Turaidas Rozei nepakļāvusies muižkunga iegribām. Lai dzirdētu šo stāstu pilnībā, ir jādodas uz Veselavu.

Pussalas pils pirmsākumi ir meklējami 14. gs. Tajā laikā minētā pils bija viena no lielākajām šāda tipa aizsardzības pilīm. Pēc Traķu un Viļņas ieņemšanas 1382. g. pils kļuva par Ķēstutu (Kęstutis) - Lietuvas dižkunigaišu dzimtas dzīves un valdīšanas vietu. 1655. g. Polijas – Lietuvas lielvalsts un Krievijas kara laikā pili nopostīja. Līdz mūsdienām no iespaidīgās celtnes (aizņēma 4 ha platību) saglabājušās tikai no laukakmeņiem celtā aizsargmūra un torņu paliekas. Tās iekšpagalmā ir apskatāma efektīvā viduslaiku ieroča – katapultas atdarinājums.

Viena no skaistākajām Latvijas pilīm (eklektisma stils), ko pils saimnieks Ādolfs fon Vulfs esot uzdāvinājis savai sievai. Pēc arhitekta H. Grīzebaha projekta amatnieki to uzcēla laikā no 1893. - 1896. g. Šobrīd norit pils atjaunošanas darbi. Pie pils Sūlas upītes krastos plešas Cesvaines parks, kur atrodas ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Pili ir vērts izstaigāt gidu pavadībā.

Cesvaines Pils jumta pārbūves darbi ir noslēgušies. Pils ir pieejama apmeklētājiem Cesvaines Tūrisma centra speciālistu pavadībā, piesakoties pa tālr. 26172637 vai Pils ielā 2.  

Mūsdienās redzamais Stukmaņu muižas komplekss tapis 17. un 18. gs. pārbūvju laikā, kad cietokšņa tipa celtnes vietā uzbūvēja muižas pili un pārējās saimniecības ēkas. Muižas ansambļa centrālo daļu - taisnstūrveida pagalmu aptver pils ēka un divas viena otrai pretī celtas un ar kolonnām rotātas klētis, zirgu staļļi un ratnīca. Pēdējie divi kopā ar zvanu torni un vārtu caurbrauktuvi veido vizuāli iespaidīgāko ēku daļu. Zvana skaņas kalpoja gan reliģiskiem rituāliem, gan ikdienas gaitu izziņošanai. Ēkas siluetā vērojamas asociācijas ar 18. gs. Eiropā izplatītās klosteru, rātsnamu un baznīcu jumta torņu būvmākslas paraugiem. No 1780. g. muižā saimniekojusi Karla Otto fon Levenšternu dzimta. Muiža apskatāma tikai no ārpuses. Stukmaņu muižas apkaimē izveidota pārgājienu taka.

Pēterupes Mācītājmuiža rakstītos avotos minēta kopš 17.  gs.  beigām.  Muižas parks un ēkas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām, arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādīta liepu aleja Smilšu ielas galā. un Johana Vilhelma Knīrima  1869. gadā stādītais dižozols. Pēc 1908. gada ugunsgrēka Mācītājmuižas ēka tika atjaunota un daļēji pārbūvēta. Padomju laikos draudzei īpašumu atņēma un māju nosauca par „Līgotnēm”. Vācu laikā mācītājmuižā dzīvoja leģionāri. Pēc kara tika iekārtota slimnīca, tad – vidusskolas internāts, pēc tam ēka pārbūvēta dzīvokļos skolotājiem. Šobrīd ēka ir atkal draudzes īpašumā un šeit dzīvo draudzes mācītājs ar ģimeni. (Avots: Saulkrastu TIC)

1671. g. celtā pils vairākkārt pārbūvēta un pašreizējo skatu (klasicisma stils) ieguva 1820. - 1923. gadā. To ieskauj 19. gs. sākumā veidots parks ar rotondu un akmens tiltu. Tematiskas izstādes.