Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

N/A

Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāt, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

N/A

Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta.

N/A

Lielstraupes pils ir vienīgā Latvijā saglabājusies celtne, kur vienā ēkā ir apvienota viduslaiku pils un baznīca. Pils celtniecību uzsāka 1263. g. Apbūve ļoti cieta 17. un 18. gs. laikā, kā arī 1905. g. nemieru laikā. Ēku kompleksu atjaunoja 1909. g. pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Lielstraupes baznīcā atrodas vairāki mākslas pieminekļi - 17. gs. ērģeļu luktu un 18. gs. kanceles gleznojumi. 1944. g. dienamā uzstādīja mākslinieka S. Vidberga vitrāžas "Golgāta" un "Kristu dzimšana". Savukārt, pils tornī redzams vietējā pulksteņmeistara Aides darināts pulkstenis, bet uz baznīcas sienas - saules pulkstenis. Pils parkā ir jāaplūko 1744. g. no koka būvēto zvanu torni. 1938. g. baznīcā atklāta piemiņas plāksni 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem. No 1963. g. pilī darbojas narkoloģiskā slimnīca. Baznīca ir apskatāma dievkalpojumu laikā, bet pārējais ēku komplekss – no ārpuses.

N/A

Helmes ordeņa pilsdrupas slienas stāva paugura galā pie Pērnavas - Valgas lielceļa. Laika gaitā te ir saimniekojuši vācieši, krievi, lietuvieši un zviedri, kas 1658. gadā šo pili arī sagrāva. Pils pakājes gravā tek Arstiallikas (Ārsta avots), kura ūdens palīdzot pret septiņām kaitēm. Pilsdrupu ziemeļu pusē atrodas Helmes alas, kas veco ļaužu valodās ir pazīstamas ar nosaukumu Põrgu(Elle). Apskatīšanai pieejamas divas zāles. Helmes ciemā atrodas novadpētniecības muzejs.

N/A

Vieta, kur stāstām stāstus par NAUKŠĒNU DISKO zemē dzimušajiem, ienākušajiem un palikušajiem. Te atklāsi sevī igauni, pats sevi iekļausi muzeja pamatkrājumā un uzzināsi savu augumu NAUKŠĒNU PIRKSTOS, bet svaru - NAUKŠĒNU KILOGRAMOS. Vieta domājošiem cilvēkiem, kuri nebaidās pasmieties par sevi, nav sarūsējuši, nav aizspriedumiem pilni.    

Muzeja, muižas un parka apmeklējums notiek gida pavadībā. Ekskursijas ilgums - apmēram 1 stunda 30 minūtes. Muižās kungu namā (Lauvu namā) apskatām lielo balles zāli, upes puses terasi un muižas vēstures ekspozīciju. Pārēja kungu nama daļa un citas ēkas apmeklētājiem nav pieejamas, jo muižas kompleksā izvietota Sociālās korekcijas iestāde «Naukšēni». Parkā apskatām centrālo daļu ap strūklaku, mušeli (parka estrādi) un apmeklējam Siera torni. Piedāvājam Naukšēnos gatavoto produktu iekšēju un ārēju terapiju.    

152 km no Rīgas pa Rīgas - Valmieras (A3) - Rūjienas (A17) šoseju. Rūjienā jāgriežas pa labi Naukšēnu (A22) virzienā, pēc 5 km, pārbraucot Rūjas upi, labā pusē uzkalniņā atrodas Naukšēnu muižas komplekss. Muzejs izvietots muižas Kungu (Lauvu) namā.

N/A

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

N/A

Atrodas Preiļu dienviddaļā. Padomju laikā pilī izvietoja dažāda tipa iestādes, līdz 1978. g. izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā cieta ēkas augšējā daļa. Līdz pat šodienai pils nav atjaunota un apskatāma no ārpuses. To ieskauj viens no izcilākajiem Latvijas ainavu parkiem (19. gs. vidus). Muižas kompleksu ir vērts izstaigāt Irēnas Kjarkužas pavadībā, kas ekskursijas laikā stāsta interesantas teikas un dzied latgaļu valodā!

N/A

Atrodas Vecpiebalgas dienvidaustrumdaļā aiz baznīcas. 1340. - 1365. g. Rīgas arhibīskaps šeit uzcēla pili - cietoksni, ko apjoza aizsarggrāvji (atliekas redzamas arī mūsdienās). Pils ziemeļu pusē atradās priekštilta nocietinājumi, bet austrumdaļā - pils galvenā ieeja un tornis. Pili postīja 1577. g., bet pilnībā sagrāva 18. gs.

N/A

Uzcelta 1610. gadā, vēlāk – pārbūvēta. Viena no Lietuvas izcilākajām renesanses laika būvēm. Viļņas Mākslas akadēmijas ekspozīcija. Skatu tornis.

N/A

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

N/A

Mūra pils vēsture iesniedzas 13. gadsimtā. Pils pagraba zālēs ir izvietoti pastāvīgo ekspozīciju stendi, kas iepazīstina ar Sāmsalas dabu un vēsturi. No maija līdz augustam pilī ir atvērtas meistardarbnīcas (smēde, stiklinieku, keramikas, akmenskaļu darbnīca), kas mudina darboties pašiem. Te var šaut ar loku un izkalt monētas. No Sāmsalas muzeju filiālēm var apmeklēt Miķeļa lauku muzeju (Viki ciems, Kihelkonnas pagasts; +372 454 6613, www.saaremaamuuseum.ee) Sāmsalas rietumos.

N/A

Muiža vēsturiskajos dokumentos pirmoreiz ir pieminēta 16. gs. Tagad redzamā vienstāva kungu māja ir vairākreiz pārbūvēta laikā no 17. – 19. gs. 1997. g. ēku vēlreiz atjaunoja un tagad tajā atrodas viesu nams un Vilsandi nacionālā parka apmeklētāju centrs, kur var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju, bet arī apskatīt Vilsandi apkārtnē atrastās fosilijas. No Lonas muižas var uzsākt pārgājienu uz Vilsandi salu. Vienā no muižas ēkām ir izveidota Vilsandi nacionālajam parkam veltīta ekspozīcija.

N/A

Traķu ezerpils ir vienīgā Austrumeiropas pils, kas celta uz nelielas ezera salas. Domājams, ka pils būvniecību uzsāka 14. gs. beigās Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina dēls Ķēstutis, bet 15. gs. sākumā pabeidza Ķēstuta dēls – Vītauts Dižais. Citi avoti vēsta, ka pils būvniecība un remontdarbi turpinājušies vēl arī 15. gs. 30. gados. Pēc Grīnvaldes kaujas 1410. g., kad Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā sagrāva Vācu ordeņa karaspēku, pils zaudēja savu stratēģiski -militāro nozīmi un kļuva par Lietuvas valdnieku dzīves vietu. Mūsdienās Traķu ezerpils ir viens no visvairāk apmeklētajiem Lietuvas tūrisma objektiem. Tajā izvietots vēstures muzejs, kura ekspozīcija iepazīstina par Traķu vēsturi. Līdz pilij nokļūsim pa diviem tiltiem.

N/A

Atrodas Grobiņas parkā iepretim Grobiņas ūdenskrātuvei, kas ir Ālandes upes uzpludinājums. 1253. g. šajā vietā no ķieģeļiem un kaltiem laukakmeņiem Livonijas ordenis uzcēla fogta pili, kas bija 72 x 40 m būve ar trīsstāvu dzīvojamo korpusu un vārtu torni vidū. 14. gs. apkārt nocietinātajai sienai otrā stāva augstumā gar šaujamlūkām izveidoja karavīru eju, bet 16. - 17. gs. tai blakus uzbēra vaļņus un uzbūvēja četrus bastionus. Nostāsti vēsta par pils sienā iemūrētu bruņinieku meitu un slepenu pazemes eju uz 200 m attālo luterāņu baznīcu. Parkam piekļaujas promenāde „Senais jūras krasts”. Uz tās izvietotas plāksnes ar Zentas Mauriņas un Jāņa Raiņa citātiem. No promenādes paveras labi skatu punkti uz Grobiņas pilsdrupām un Skābaržkalnu. Ūdenskrātuves sašaurinājumā pāri Ālandei ved neliels tiltiņš - bijušā Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa tilta ferma.

N/A

Biržu muiža atrodas Kuldīgas novada Gudenieku pagasta Basos, 20 km no novada centra. Muiža celta 19. gs. 1905. gadā tā tika nodedzināta, taču vēlāk to atjaunoja. Biržu muižas apbūvē saglabājusies bijusī kalpu dzīvojamā ēka, senā magazīna klēts un 4,5 ha liels parks. Viss šis komplekss ir vietējās nozīmes kultūrvēstures piemineklis.
Biržu muižas klēts 2009.g.-2010.g. pilnībā rekonstruēta ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, un tagad tur iekārtots Basu tautas nams.

N/A

Dzīvojamā ēka celta 18. gs. sākumā, bet 19. gs. vidū pārbūvēta. Joprojām notiek mācītājmuižas un tās kompleksa atjaunošanas darbi. No 2009. gada septembra mācītājmuižas kompleksā darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trīs Rekolekciju centra atpūtas mājas. Blakus tām redzamas vecā staļļa drupas.

N/A

Kīdevas muiža rakstos ir minēta 1614. g., taču pašreiz redzamā divstāvu kungu māja, ir celta 19. gs. beigās. Ēkas sienas ir klātas ar koka šķindeļiem, kas viens otru pārklāj kā zivs zvīņas. Šāds kungu mājas sienu pārklājums Igaunijas mērogā ir unikāls. Laikā no 1919. – 1951. g. tajā atradās skola. Blakus muižai atrodas neliels parks. Diemžēl turpat pusgadsimtu ilgās pamestības rezultātā ēkas atrodas ļoti kritiskā stāvoklī. Tas ir arī pietiekams apmeklējuma iemesls.

N/A

Atrodas Viļānu dienviddaļā, Maltas upītes krastos, kuras tecējumu pārtrauc Viļānu HES. Par muižu atrodamas ziņas jau no 15. gs. beigām, kad tā piederēja bruņiniekam J. Loem. Līdzīgi kā Vidsmuiža, arī šī bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā. 18. - 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. Muižas dzīvojamo ēku, kas apskatāma tikai no ārpuses, ieskauj parks.

N/A

Līdzmūsdienām ir saglabājusies vecā - 18. gs. vidū klasicisma stilā celtā vecā kungu māja (šobrīd netiek izmantota, skaisti sīkrūšu logi!) un tai iepretim - pēc 1905. g. ugunsgrēka atjaunotā (1912. – 1913. g., neoklasicisma stils) jaunā pils, kurā atrodas Īvandes pagasta pārvalde, bibliotēka un jauniešu tūristu mītne. Ēkā saglabājušies atsevišķi interjera elementi – parketa grīdas, koka kāpnes u.c. Muižas parkā joprojām zaļo Baltijā lielākā Eiropas baltegle. Tās augstums pārsniedz 32 m, apkārtmērs - 4 m. Parkā izveidota atpūtas vieta.