No vēsturiskā un arhitektoniskā viedokļa – interesants 17. - 19. gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecliepāja atrodas Vecā tirgus un Kuršu laukuma rajonā, kur no 16. gs. 60. gadiem notikusi tirdzniecība. Līdz 1792. g. Kuršu laukums bija arī soda izpildes vieta. 1910. g. tam līdzās izveidoja tagadējo Pētertirgus paviljonu. Palūkojoties kartē redzams, ka ielu tīkls līdz pat mūsdienām ir daļēji saglabājis viduslaiku pilsētu centriem raksturīgo haotiskumu.

Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā.

Talsi tiek dēvēti par deviņu pakalnu pilsētu. Tās vēsturiskā apbūve ap Baznīckalnu, Talsu un Vilkmuižas ezeriem ir veidojusies g.k. 19. gs. Viena no skaistākajām ir Lielā iela ar mazstāvu (divi – trīs stāvi) apbūvi (divslīpju jumti). Skaistas ainavas paveras no Talsu ezera apkārtnes un Ķēniņkalna.

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.

Ļoti skaists un ainavisks etnogrāfiskais ciems Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā, netālu no diviem iepriekš minētajiem ciemiem. Te apskatāmas interesantas un skaistas koka ēkas, kas celtas no guļbaļķiem, ar niedru vai lubiņu jumtiem un izrotātas ar dažāda veida dekoratīvajiem elementiem. Pirmo reizi rakstos Šumini minēti 1784. g. Savu vārdu ciems ieguva no kādreiz dzīvojošas ģimenes uzvārda. Kā interesantākā ir jāpiemin sena klēts.

Atrodas dienvidos no Kokneses uz salas, ko apņem Pļaviņu HES ūdeņi (ir savienojums ar krastu). Fundamentālā brīvdabas objekta izveides mērķis ir to Latvijas iedzīvotāju piemiņa, kuri ir cietuši no totalitāriem režīmiem. Pirmos darbus šeit uzsāka 2008. gadā. Dārza ainavas projekta autors ir Japānas ainavu arhitekts Shunmyo Masuno. Kaut arī dārzs ir tapšanas stadijā, tas jau ir kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ir izveidota pirmā pastāvīgā ēka - Skatu terase - ar skatu uz Kokneses pilsdrupām un luterāņu baznīcu. Tas nozīmē, ka, atbraucot pēc kāda laika, šeit atkal būs apskatāms kas jauns. Ikviens ir aicināts vest un atstāt arī savu akmeni šajā mūsu tautai nozīmīgajā vēstures piemiņas vietā.

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

Neliela apdzīvota vieta parka ziemeļrietumu daļā, kur var nokļūt tikai pa maziem lauku un meža ceļiem (arī ar tūristu autobusu). Te atrodas Lietuvā pazīstamākais Biškopības vēstures muzejs (Senovinės bitinkystės muziejus), kur var aplūkot dažāda veida stropus, bitenieku darbarīkus, koka skulptūras, kā arī iegādāties vietējo biškopju saražoto produkciju. Stripeiķos katru gadu 15. augustā notiek notiek biškopības sezonas noslēguma svētki.

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".