Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

Populārākais Igaunijas kūrorts ar plašu atpūtas un SPA piedāvājumu. Viena no retajām Igaunijas smilšainajām pludmalēm un siltā (sekls) Pērnavas līča ūdeņi. Vecpilsēta ar galveno gājēju ielu – Rüütli tee.

Pilsētas vārds vēstures avotos pirmoreiz minēts 1224. g. 1340. g. Rīgas arhibīskaps Latgaļu pilskalnā (tagad - luterāņu baznīca) uzcēla mūra pili. 1802. g. (īpašumā līdz 1920. g.) Vecgulbenes muižu nopirka barons G. Volfs. Gulbenes apkaimes muižas un Vecgulbenes pils būtiski cieta 1905. g. revolūcijas laikā un arī tālākajos vēsturiskajos notikumos. Mūsdienās būtiski mainās pilsētas ainava, īpaši Baltās pils apkaimē, kur pēdējos gadus notikuši vērienīgi restaurācijas darbi. Katrā ziņā, - Gulbene ir vieta, uz kuru ir vērts doties pēc jauniem iespaidiem un zināšanām.

Lielākā Kuršu kāpu apdzīvotā vieta (~ 1,1 tūkstotis iedzīvotāju pēc 2001. g. datiem) – sens kursenieku ciems. Nidas pirmsākumi dokumentos minēti jau 1385. g. Līdz 19. gs. beigām Nidas iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija zvejniecība. 19. – 20. gs. mijā Nida kļuva par iecienītu kūrortu. Līdzīgi kā citi ciemi, arī Nida ir tikusi vairakkārt „pārcelta", klejojošo kāpu dēļ. Nidas apskatei ir jāplāno nepilna diena. Te ir daudz muzeji – Neringas vēstures muzejs, Dzintara muzeja galerija, Nidas mākslas galerija, Etnogrāfiskā zvejnieka sēta un dažādi pieminekļi. Tūrisma sezonas laikā te atpūšas ~ 200 000 – 300 000 vasarnieku. Varbūt tas ir pamatots iemesls, lai uz Nidu labāk atbrauktu pavasarī vai rudenī? Daži interesantākie apskates objekti ir aprakstīti tālāk.

Dievukalnā atrastās liecības vēsta, ka šajā vietā pirms 3000 gadiem bija apmetušās baltu ciltis, bet 7.-9. gs. pie Daugavas jau apmetušās lībiešu ciltis. Daugavas klinšainajā krastā (pirmo reizi pieminēta 1229. g.) Rīgas bīskaps no laukakmeņiem uzbūvē pili, kuras drupas apskatāmas arī šodien. Lielvārde dod iedvesmu tādiem atmodas laika kultūras darbiniekiem kā Andrejam Pumpuram (1841-1902) un Auseklim (1850-1879). 1. pasaules kara laikā (Daugava gandrīz trīs gadus ir frontes līnija) Lielvārdi pilnībā noposta. Pēc 2. Pasaules kara kā jau arī citur Latvijas teritorijā, te sākas kolhozu izveide. Šajā laikā Lielvārde kļūst pazīstama ar vēl vienu simbolu – „Lāčplēša" alu. Šodien Lielvārde ir to ceļotāju iecienīta, kas savu maršrutu izvēlējušies veikt gar Daugavas labo krastu.

Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules
un Parka ielu.

Ceļā uz Turaidu noteikti ir jāpiestāj pie Gūtmaņa alas. Tā ir platākā (12 m), augstākā (līdz 10 m) un apjoma ziņā – viena no varenākajām Latvijas alām (alveidīga niša), kas ir arī nozīmīga kultūrvēsturiska un nostāstiem (populārākais par Turaidas Rozi) apvīta vieta ar seniem sienu un griestu uzrakstiem (vecākie no 17. gs. beigām). No alas iztek avots, kam piemītot dziednieciskas īpašības. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. To iepazīšanu var sākt ar Turaidas muižas (pirmoreiz minēta 16 gs.) apskati, kas ir izcils Vidzemes muižas parauga piemērs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies 21 ēka, kas celta no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam. Apmeklētāji var apskatīt muižas stalli, ratnīcu, pirti, smēdi, zivju pagrabu, klēti, vagara māju, muižkunga veco dzīvojamo ēku, muižas kalpotāju dzīvojamo ēku, kalti u.c. Ejot Turaidas pils virzienā, nonāksim pie Turaidas Rozes kapa, ar ko saistīta leģenda par Turaidas Maiju, kas ziedoja savu dzīvību mīlestības vārdā. Blakus kapam aug diža liepa (sliktā stāvoklī), kas it kā dēstīta uz Maijas kapa. Tālāk esošā Turaidas luterāņu baznīca ir pēc kārtas trešais dievnams un viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām - vienjoma koka guļbūve ar barokālu tornīti. Tajā apskatāms altāris un kancele (18. gs. vidus), altārglezna "Golgāta" (17. gs. beigas – 18. gs. sākums) un vēstures ekspozīcija. Dainu kalnā plešas Tautasdziesmu parks, kura izveidi uzsāka 1985. g., atzīmējot latviešu dainu tēva - Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju. Šobrīd tajā ir izvietotas vairāk nekā 26 tēlnieka I. Rankas darinātās akmens skulptūras. Te notiek arī ikgadēji folkloras pasākumi. Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad nodega. 1953. g. te uzsāka plašākus restaurācijas darbus, atjaunojot Galvenā torņa augšējo stāvu, klēts ēku (ekspozīcija par Siguldas novadu), pusapaļo torni un pils kompleksa dienvidu korpusu. Tagad pils telpās ir izveidota muzeja ekspozīcija, kas vēsta par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem.