Atpūta laukos
21-40 / 99
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.
N/A
Kādreizējā Ķemeru simbola augšanas vieta.
N/A

Arī Karaļa vārti (Kuningavärav). Baroka stila celtne ir neliela daļa no Pärnu viduslaiku nocietinājumu sistēmas, kas saglabājusies. Senā pasta ceļa sākums.
N/A

Taisna iela, kas stiepjas cauri Ķemeriem ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā. Ielas nosaukums ir apliecinājums, ka tā ir kādreizējā Vidzemes un Kurzemes vēsturisko novadu robeža. Robežu un Tukuma ielas krustojuma tuvumā ir redzama bijusī aptiekas ēka – atmiņas no kādreizējā Vissavienības nozīmes kūrorta. Uz tās sienas saglabājusies ar aptieku saistītā simbolika.
N/A

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.
N/A

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.
N/A

Vēsturiskais ceļš (V1279), kas pirms jaunā ceļa būvniecības caur Ēdoli savienoja Kuldīgu ar Alsungu. Mūsdienās ainaviskais ceļš (grants segums) līkumo cauri mežiem un lauksaimniecības zemēm. Piemērotā laikā to var izmantot kā alternatīvu ceļu, lai iepazītu Suitu novada ainavas. Ceļojumu pa Veco suitu ceļu var veikt ar divriteni. 
N/A

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).
N/A

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.
N/A

Litenes vārds saistās ar vienu no traģiskām Latvijas vēstures lapaspusēm. 20. gs. 20. - 30. gados netālu no tās atradās Latvijas armijas vasaras nometne, kur 1941. g. vasarā pret latviešu virsniekiem tika vērsts komunistiskā režīma terors: gandrīz pustūkstoti latviešu armijas virsnieku aizsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā, daļu nošāva un slepus apraka tuvējā mežā. 1941. g. vasaras beigās hitleriskās Vācijas armija te nošāva ap 300 civiliedzīvotājus, g.k. ebrejus. Mūsdienās, godinot bojā gājušo piemiņu, izveidotas atceres un piemiņas vietas.
N/A
Smārdes krogs kādreizējā vēsturiskā kroga vietā ar maltītes ieturēšanas iespējām. Ap 100 m austrumos no kroga 2. Pasaules kara laikā kritušo karavīru brāļu kapi un piemineklis.
N/A

19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi.
N/A

Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu.
N/A

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.
N/A
J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.
N/A
Brāļu kapi Rīgas – Ventspils autoceļa (A 10) malā. Koka laipa aizved līdz piemiņas akmenim, kas veltīts 1. Pasaules kara laikā kritušajiem
N/A
Lāčukroga brāļu kapi – 1. Pasaules kara laikā kritušo kapi.
N/A

Pirmā Liepājas gājēju iela. 140 m garā iela par gājējiem piemērotu tika pārveidota mūzikas festivāla “Mēs Liepājai” (1988. g.) laikā savāktajiem līdzekļiem. Daudzo veikalu un kafejnīcu dēļ iela ir dzīva, tāpēc vietējo iedzīvotāju un viesu iecienīta.
N/A

Viens no salīdzinoši nedaudzajiem Daugavas krastu pilskalniem, kas nav apaudzis ar kokiem un krūmiem, tādēļ apkaimes ainavā labi izceļas tā klasiskā pilskalna forma. Dignājas pilskalns bijis apdzīvots vairākos periodos, bet savu uzplaukumu sasniedza laikā no 5. līdz 9. gs., kad šajā vietā atradās nozīmīgs centrs. Atradumi liecina, ka Dignājas pilskalnā mājoja latgaļu ciltis. Pēc krustnešu invāzijas, pilskalnā uzcēla ordeņa pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājušies nostāsti, ka zem pilskalna bijusi pazemes eja. No pilskalna paveras skaista ainava uz Daugavas ieleju. Pilskalnā saglabājušies 1. pasaules kara laika ierakumi. Tā piekājē atradusies apmetne.
N/A

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.