Līgatnes dabas takas, dibinātas 1975. gadā, ar mērķi iepazīstināt parka apmeklētājus ar Latvijas dabu, vietējo augu un dzīvnieku valsti, savvaļas zīdītājdzīvnieku sugām, dabas bioloģisko daudzveidību un aizsardzību. Pirmie Līgatnes dabas taku iemītnieki bija seši staltbrieži un meža cūkas.  Līgatnes dabas takās apskatāmi dažādu savvaļas sugu dzīvnieki, vērojamas neskartas dabas ainavas (arī no 22 metrus augstā skatu torņa), saklausāmas mežu un pļavu balsis, skatāma krāšņu gravu un klinšu ieskauta Gauja un tās senleja, kā arī baudāma aktīva atpūta un  brīnišķīgs miers. 
Pastaigu takas ierīkotas ~4 – 5 km garumā, ar atšķirīgām grūtības pakāpēm (gan augsnes un grants segumi, gan koka kāpņu posmi) dažādos apvidus apstākļos. Līgatnes dabas taku apmeklējumam vidēji nepieciešamas 2 – 3 stundas.
 

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Teiču dabas rezervāts ir dibināts 1982. g. viena no Baltijas lielākā sūnu purvu kompleksa – Teiču purva un Pelečāres purva, to augu un dzīvnieku valsts, kā arī purvam pieguļošo teritoriju aizsardzībai. Teiču purvā vairākām putnu sugām, piemēram, pelēkai dzērvei, lietuvainim, dzeltenajam tārtiņam un purva tilbītei ir Latvijā lielākās ligzdojošās populācijas, bet migrāciju laikā apkārtnē koncentrējas vairāki tūkstoši dažādu sugu zosis. Rezervāta apskate iespējama vienīgi rezervāta administrācijas gida vai reindžera pavadībā, iepriekš savlaicīgi piesakoties. Apmeklētāji var iepazīties ar Sildu ezera laipu taku un Siksalu ar vienu no labākajām Latvijas purvu ainavām, kas paveras no skatu torņa.

Meklējams Džūkstes centrā. 1990. g. uzstādīto pieminekli pēc gada uzspridzināja. Tagadējais veidots no uzspridzinātā atliekām. Veltīts 1944. g. Ziemassvētku kaujās kritušajiem latvieša leģiona 19. divīzijas kareivjiem.  

Atrodas Vecpiebalgas dienviddaļā pie Inešu ceļa. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka uzcelta 1887. g. par vietējo iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Vairāk nekā simts gadus šī ir vieta, kur vecpiebaldzēni pulcējas uz nozīmīgiem notikumiem, svētkiem, uzturot novada kultūras mantojumu. Celtni uzskata par vienu no spilgtākajiem Latvijas lauku arhitektūras pieminekļiem. Tai blakus uzstādīts piemineklis brāļiem Kaudzītēm.

Līvānu dienviddaļā, kur Zemgales iela „atduras” pret Daugavu, ir apskatāms un joprojām izmēģināms 21. gadsimtam diezgan neparasts un eksotisks transporta līdzeklis – viena no trīs Latvijas upju pārceltuvēm. Atšķirībā no Līgatnes pārceltuves, šo darbina motora, nevis pašas upes straumes spēks. Tas tiek īstenots ar troses palīdzību, kas pārvilkta pāri Daugavai. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.

ZS "Jundas" Bauskas novada Vecsaules pagastā saimniecisko darbību uzsāka 2016. gadā. Audzē gaļas šķirņu krustojumu liellopus, tos nobarojot gaļas ražošanai. Strādā atbilstoši bioloģiskas saimniekošanas prasībām.

Tūristu nometne, smailīšu noma laivošanai pa Šventosios (Svēto) upi un tās pietekām Vyžuonos, Jaros upēm. Piedāvājumā 4 atsevišķas atpūtas vietas ar teltīm, kurās pieejamas dārza mēbeles, vieta grillēšanai, iesmi, pirts upes krastā, āra tualete, mazgāšanās telpa, bērnu rotaļu, volejbola un futbola laukumi. Lielajā dārzā iespējams uzņemt līdz 50 cilvēkiem. Vieta svinībām, festivālu rīkošanai, sanāksmēm un semināriem. Vienā no mājām ir pirts, kā arī divas Krievu prirtis un kubls upes krastā. Piedāvājumā ēdienu pēc iepriekšēja pieprasījuma.
 

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".