Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

Viena no lielākajām Kurzemes pilīm, kas līdz mūsdienām saglabājusies salīdzinoši labā stāvoklī. 13. gs. vidū Rīgas domkapituls uzsāka tās būvniecību. 1434. g. Dundagas muižas īpašumus iegādājas Kurzemes bīskaps. Laikā no 16. - 20. gs. te saimnieko muižnieku Maidelu un Ostenu - Zakenu dzimtas pārstāvji. Dundagas pils ir divas reizes nodegusi un daudzkārt pārbūvēta. Pēdējā pārbūve notika pēc 1905. g. dedzināšanas. Interesantas ir pie pils durvīm iemūrētās akmens stēlas ar bruņinieka (kreisajā pusē) un bīskapa (labajā pusē) tēliem. Pēdējos gados atjaunota viesnīca, otrā stāva gaitenis un kāzinieku iecienītā pils terase. Pils apvīta ar daudzām teikām, no kurām zināmākās ir par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu. Mūsdienās pilī atrodas Dundagas mūzikas un mākslas skola, viesnīca un viesību zāles, Dundagas TIC un dažādas ekspozīcijas. Pili noteikti vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Tūristu grupas var pasūtīt arī vietējo produktu degustācijas.

Udmurdu un citu somugru nacionālo ēdienu meistarklašu rīkošana, citu tautu kultūras apgūšana caur ēdienu.

Tikpat iespaidīgs, taču ne tik populārs tūrisma objekts kā netālu esošais Jāņa – Toma akmens. Tammispeas akmens iegūlis mežā, tāda paša nosaukuma nelielā ciemā, kas atrodas Eru līča (Eru laht) dienvidu krastā. Tilpuma ziņā (262 m3) – 16. lielākais Igaunijas dižakmens. Tā garums ir 10,7 m, platums – 6,5 m, augstums – 7,5 m, bet apkārtmērs – 27,8 m. Iespaidīgas ir arī šī akmens atlūzas. Ar šī akmens attēlu noteikti ir jāpapildina sava lielāko Baltijas dižakmeņu fotokolekcija.

Saimniecībā no vietējiem produktiem ražo mājas vīnus (plūmju, aveņu, bērzu sulas, aroniju, augļu - ogu, vīnogu, upeņu u.c.), ievārījumus (upeņu, ābolu, ērkšķogu, rīvētu kabaču, ābolu - ķirbju u.c.), marinējumus (tomāti želejā, dārzeņu lečo, gurķi kurzemnieku gaumē, kabaču ikri, marinēti kāposti u.c.), kompotus (zemeņu, aveņu, ķirbju, plūmju u.c.), sulas un sīrupus (ābolu, aroniju), vīnus (ābolu - irbeņu, aveņu, plūmju, aroniju, vīnogu u.c.), liķierus (zemeņu, dzērveņu, piparkūku, cidoniju, aveņu u.c.).  Tūristu grupām piedāvā vīnu un  liķieru degustācijas: var pamēģināt 8 - 9 vīnu vai 5 liķieru veidus. Grupas lielums ir no 10 - 40 cilvēki. 

Otra Latvijas vecākā (1849. – 1850. g.), visaugstāk (82 m v.j.l., t.sk. 32 m augsts tornis) esošā un iekšzemē vistālāk (5 km no jūras) celtā bāka. Tās bākuguni izslēdza 1999. g. un mūsdienās bāka kalpo kā lielisks skatu tornis un izstāžu zāle. Skaidrā laikā no bākas labi redzams Irbes šaurums un Serves rags (Sāmsalā) ar Serves bāku. Pie bākas atrodas Šlīteres dabas taka, ko var iziet tikai nacionālā parka gida pavadībā. Taka atrodas dabas rezervātā, kur 1923. g. dibināja Šlīteres dabas pieminekli. Apmeklētāji varēs iepazīt Šlīteres Zilos kalnus - Baltijas ledus ezera senkrasta stāvo krauju, nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu, kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un satrupējušos egļu stumbrus, kurus sagāza vējš 1969. gada orkāna laikā. Takas garums 1,2 km.

Dabas izglītības centrs “Slītere” ietver dabas taku, bāku, ēku ar ekspozīciju “Dzīvība kokā”, kā arī pagalmu, kur notiek dabas izglītības nodarbības.

1342.gadā lielākajā no Alūksnes ezera salām – Pilssalā – Livonijas ordenis pabeidza mūra pils celtniecību. Pili iesvētīja Marijas pasludināšanas dienā, tāpēc šī vieta ieguva sev jaunu nosaukumu Marienburga. Alūksnieši joprojām piemin Alūksnes meiteni Mariju, kura it kā iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan Marijas salu. Gadsimtu laikā mainījās pils valdnieki, tā piederēja gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem.

Ir atjaunots Livonijas ordeņa pils priekšpils Dienvidu tornis– vienīgais no senās viduslaiku pils astoņiem torņiem, kas būtiskā vēsturiskā apjomā ir saglabājies līdz mūsdienām.

Šobrīd Dienvidu tornī apskatāma mūzikas un gaismas ekspozīcija "MARIENBURGAS astotais brālis”, kas ir iztēli rosinošs un emocijām piesātināts piedzīvojums. Ekspozīcijas tapšanas procesā apvienojušies vairāki izcili mākslinieki: dramaturgs Lauris Gundars, komponisti Mārtiņš Brauns un Artūrs Maskats, skaņas dizaineris Sigvards Kļava un dizaina birojs H2E. Teiksmu ar Ojāra Vācieša vārdiem iedzied Latvijas Radio koris.

Pieejamība: Dabas objekts ir pieejams cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām.