1,7 km gara lokveida taka, kas iepazīstina ar dažādiem meža biotopiem, to iemītniekiem un meža apsaimniekošanas pamatprincipiem. Apmeklētāju ērtības nolūkā ir izveidotas koka laipas un neliels skatu tornis.

Pirmais Latvijas nacionālais parks (dibināts 1973. g., otrais vecākais Baltijā) ar senām dabas aizsardzības un tūrisma tradīcijām, kā arī viens no Latvijas populārākajiem tūrisma galamērķiem. Parka „galvenā artērija” ir Eiropas mērogā nozīmīgā ledāja kūstošo ūdeņu veidotā Gaujas senleja (95 km garš senlejas posms) ar daudzo sānu pieteku dziļajām gravām, kuru krastos paceļas Baltijas skaistākie un iespaidīgākie Devona perioda smilšakmens atsegumi. Pie Siguldas Gaujas senleja sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m. Teritorija izceļas ar lielu sugu daudzveidību (ap 900 augu sugu). Gauja ir arī Latvijas populārākā ūdenstūristu upe, kuras krastos ir izveidotas tipveida tūristu apmetnes. Infrastruktūras, t.sk. dabas taku un tūrisma maršrutu ziņā Gaujas nacionālais parks ir viena no vislabāk labiekārtotākajām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas un NATURA 2000 teritorijām. Līgatnes dabas takas ar savvaļas dzīvnieku voljēriem ir lielākais un bagātākais šāda mēroga objekts Baltijā. Gaujas nacionālā parka teritorijā atrodas arī populāri Baltijas mēroga kultūras pieminekļi – Turaidas muzejrezervāts, Cēsu viduslaiku vecpilsēta ar pils kompleksu un Sv. Jāņa baznīcu, Āraišu ezerpils u.c. Parka apmeklētāju centri atrodas Siguldā, Līgatnes dabas takās un pie Zvārtes ieža. Šobrīd Gaujas nacionālā parka administrācija Siguldā veido jaunu un modernu apmeklētāju centru, kura izveidi plāno pabeigt 2008. g. pirmajā pusē.

Viens no retajiem brīvdabas objektiem, kas liecina par pasaules mērogā unikālo Baltijas ceļu, kur rokās un vienā ķēdē sadevās trīs valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji. Piemineklis atrodas pie bijušā Unguriņu robežas pārejas punkta pie Latvijas – Igaunijas robežas. Uzstādīts 2009. gada 23. augustā, Baltijas ceļa 20. gadadienā. To veidojis metālmākslinieks Andris Dukurs.

Šis avots ir pazīstams kopš seniem laikiem. Kalpo kā laba dzeramā ūdens ņemšanas vieta.

Atrodas galvenās Kuldīgas gājēju ielas malā. Sadarbojas ar vietējiem zemniekiem un piedavā Kurzemes novadam raksturīgus ēdienus, kā arī ēdienus no dažādu pasaules valstu receptēm.
Latviešu virtuve: Pupiņu zupa, skābu kāpostu zupa, mencas fileja, Baltijas butes fileja, marinēta cūkas fileja, cepetis.

Kultūrvēsturiska taka (garums ~ 2 km) Tipu (Tipu) ciemā, kas iepazīstina ar vairākiem interesantiem objektiem: veco skolu (1931. g.), Hallistes upi, pirti un Paunas saimniecību, kurā dzimis viens no Igaunijas nacionālās kustības līderiem Villems Reimans (1861. – 1917.).

Uzņēmums nodarbojas ar dabas tūrisma pasākumu organizēšanu: agrā pavasarī – izbraucieni ar plostiem, vasarā – laivošana ar smailēm (kopā ar bebru dzīves vērošanu), visu gadu – pārgājieni ar sniega kurpēm pa Igaunijas augstajiem un zemajiem purviem, ziemā – izbraucieni ar stumjamām ragaviņām. Pieredzējuši pārgājienu vadītāji pastāstīs interesantus notikumus un faktus par Igaunijas dabu un kultūru.

Amata ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tādēļ pavasaros šeit pulcējas ūdenstūristi – sportisku aktivitāšu un asu izjūtu cienītāji! Lejpus Rīgas-Veclaicenes autoceļa Amata ieplūst dziļā ielejā, kur upes vidējais kritums pārsniedz 3 m/km, lejtecē sasniedzot pat 8 - 10 m/km. Ūdenstūristi parasti izmanto upes posmu no Melturiem līdz Zvārtes iezim vai Līgatnes–Kārļu ceļa tiltam (Veclauču tilts). Taču jāatceras, ka Amata nav domāta iesācējiem! Pēc ilgstošām lietavām upe var būt braucama arī citos gadalaikos. Amatas ieleja ir pievilcīga ar saviem iespaidīgajiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, sauktiem par iežiem, no kuriem zināmākie ir Vizuļu iezis (te var veidoties skaists leduskritums), Ainavu krauja, Ķaubju iezis, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis  un Lustūzis. No Melturiem līdz Veclaužu tiltam gar upes labo krastu ir nomarķēta (oranži punkti uz koku stumbriem) t.s. Amatas ģeoloģiskā taka. Takai ir trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis (abi posmi var būt ekstrēmi!) un Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājienu var veikt jebkurā laikā, izņemot dziļā sniegā. Iespaidīgākie skati būs vērojami bezlapu laikā. Tiesa, braucot ar laivu, atsegumu vērošanai un fotografēšanai nesanāks laiks, jo būs jākoncentrējas uz šķēršļiem upē.

Lauku dzīves muzejs ierīkots 1991. gadā 18 ha teritorijā, kur autentiskas lauku sētas reprezentē Augštaitijas reģionu.