Pāvilosta ir salīdzinoši jauna pilsēta, kas izvietojusies pie Sakas ietekas Baltijas jūrā. Tiesa, viduslaikos jūras kuģu osta bija 6 km attālumā no jūras - Tebras un Durbes upju satekas vietā. Nozīmīgs periods ostas dzīvē bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad te piestāja jūras kuģi. Poļu-zviedru kara rezultātā Sakas ostu nācās slēgt. Mūsdienās redzamā osta Sakas grīvā veidojās 19. gs. vidū pie t.s. Āķagala zvejniekciema. Āķagala ielu plānojums ir regulārs un katra no tām izved vai nu jūras krastā, vai atduras pret Dzintaru ielu Sakas upes labajā krastā. 1878. g. padziļināja upes grīvu un uzbūvēja molus. Te būvēja divmastu burukuģus. Pasaules kari iznīcināja kuģu floti, taču zvejniecības tradīcijas allaž tika turpinātas. 1991. g. apdzīvotā vieta ieguva pilsētas statusu.

Mūsdienās Pāvilosta ir pazīstama kā populāra burātāju un vējdēļsērfotāju, kā arī vasaras atpūtnieku vieta. Burātājus gaida jahtu osta.

Alsungas viduslaiku pils komplekss ir celts pakāpeniski no 14.gs. līdz 18.gs. un ir vairākkārt pārbūvēts. Alsunga kā senais kuršu zemes Bandavas novads minēts jau 1230. g. pāvesta sūtņa līgumā ar kuršiem. 1341. g. Alšvangā (vēsturiskais nosaukums) ir nocietināta māja (ein festes Haus), bet 1372. g. uzsāk mūra pils (četrstūra formas, no akmens) celtniecību, kurā dzīvoja Kuldīgas komturam padotais Livonijas ordeņa firsts. Sākotnēji pils austrumu korpuss tiek izmantots kā dzīvojamās telpas, dienvidu korpuss - saimniecības vajadzībām. Vēlāk 15. – 18. gs. tapa aizsargtorņi un pārējās pils daļas. Pils apjoms (baroka stils) ar diviem torņiem ir ļoti iespaidīgs. Pils ir unikāla Latvijā un ārpus Latvijas ar to, ka tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusi savu vēsturisko būvapjoma veidolu. Pilī var apskatīt ekspozīciju par Alsungas pils vēsturi, apskatīt suitu ķēķi, uzrakstīt vēstuli ar spalvaskātu Barbaras buduārā, kā arī romantiskā gaisotnē nosvinēt kādus īpašus svētkus pils apaļajā tornī. 2018. gadā pilī uzsāka restaurācijas darbus un tā ir slēgta. Taču interesenti var brīvi apskatīt to no ārpuses, kā arī iepzīt pils pagalmu.

Atrodas rietumos no Kuldīgas pilsētas centra, netālu no Kuldīgas apvedceļa. Lēnās apkalpošanas krodziņš, kur ēdienu gatavo uz dzīvas (alkšņu malka) uguns klientu klātbūtnē pēc slow food principa. Firmas ēdieni - kamīnā, uz dzīvas uguns gatavoti ēdieni.

Viens no senākajiem Kuldīgas ēdināšanas uzņēmumiem.

Krodziņš "Ceļotājs" atrodas Mežotnes pilī. Piedāvā gardus un izsmalcinātus ēdienus un dzērienus. Vērts iepazīt gan pils greznos interjerus, gan vienu no skaistākajiem Latvijas angļu stila ainavu parkiem.

Latviešu virtuve: kartupeļu pankūkas, marinētas siļķes veltnīši, forele ar kartupeli mundierī, cepta asinsdesa ar brūkleņu mērci, pelēkie zirņi ar speķi, rupjmaizes kārtojums ar dzērveņu ievārījumu un putukrējumu.

Īpašais ēdiens: „Bauskas dālderis” – dāldera formas cūkgaļa ar Bauskas alus mērci.

Jau no seniem laikiem Cesvainē zinājuši alu, vīnu un brandvīnu. Pirmais krogs minēts jau pirms 1520.gada. Cesvaine var lepoties ar savulaik lielāko un svarīgāko krogu Vidzemē - Šļākas krogu. Barona Vulfa pils pagrabi vienmēr bijuši pilni ar labām vīna, liķiera un brandvīna pudelēm.

Balstoties uz senajām dzērienu baudīšanas un darīšanas tradīcijām, 2015.gadā tika dibināts uzņēmums SIA "Cesvaines Vīns", kas savu mājvietu ir atradis senajā Cesvaines Brūzī un kas no jauna pildīs barona Vulfa pagrabus ar klasiskiem dzērieniem.

Maršruts iepazīstina ar Vidzemes dienviddaļas mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. To var sākt Rīgā, turpinot ceļu pa Vidzemes šoseju un tālāk pagriežoties Mālpils virzienā. Līdz Ērgļiem un Jumurdai varēs apjūsmot Vidzemes augstienes pakalnus un gleznās ainavas. Ērgļu apkaimē var apmeklēt R. Blaumaņa „Brakus” un brāļu „Jurjānu” Meņģeļus, kā arī Jumurdas muižu. Tālākais ceļš vedīs cauri Cesvainei, kas pazīstama ar iespaidīgo pili un Madonai, kur varam ieturēt garšīgu maltīti. No Madonas gar ainaviskajiem Daugavas krastiem dodamies uz Koknesi (Likteņsala, Kokneses pils, parks un baznīca), Skrīveriem – A. Upīša dzimteni, apmeklējot gan Skrīveru mājas saldējumu, gan vietu, kur ražo visiem pazīstamo konfeti „Gotiņa”. Braucienu noslēdzam Ogrē („Sierštelles” sieri) un tālāk – Rīgā. 

Mājražotāja Elma Zadiņa gatavo sklandraušus, kuriem ir rudzu miltu apakšiņas, kā arī senu latviešu launaga ēdienu - pūteli, izmantojot samaltus kviešu un rudzu miltus. Produkcija tiek ražota nelielos apjomos mājas apstākļos. Iespējama pūteļa un sklandraušu degustācija.

Piedāvā makšķerēšanu piemājas piecos zivju dīķos un zivju žāvēšanu. Saimnieks gatavo karsti kūpinātas foreles, žāvētas karpas un uz ugunskura vāra zivju zupu. Vistu olu iegāde.

Viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas ir vāji izšķirams.