Amata ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tādēļ pavasaros šeit pulcējas ūdenstūristi – sportisku aktivitāšu un asu izjūtu cienītāji! Lejpus Rīgas-Veclaicenes autoceļa Amata ieplūst dziļā ielejā, kur upes vidējais kritums pārsniedz 3 m/km, lejtecē sasniedzot pat 8 - 10 m/km. Ūdenstūristi parasti izmanto upes posmu no Melturiem līdz Zvārtes iezim vai Līgatnes–Kārļu ceļa tiltam (Veclauču tilts). Taču jāatceras, ka Amata nav domāta iesācējiem! Pēc ilgstošām lietavām upe var būt braucama arī citos gadalaikos. Amatas ieleja ir pievilcīga ar saviem iespaidīgajiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, sauktiem par iežiem, no kuriem zināmākie ir Vizuļu iezis (te var veidoties skaists leduskritums), Ainavu krauja, Ķaubju iezis, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis  un Lustūzis. No Melturiem līdz Veclaužu tiltam gar upes labo krastu ir nomarķēta (oranži punkti uz koku stumbriem) t.s. Amatas ģeoloģiskā taka. Takai ir trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis (abi posmi var būt ekstrēmi!) un Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājienu var veikt jebkurā laikā, izņemot dziļā sniegā. Iespaidīgākie skati būs vērojami bezlapu laikā. Tiesa, braucot ar laivu, atsegumu vērošanai un fotografēšanai nesanāks laiks, jo būs jākoncentrējas uz šķēršļiem upē.

Atrodas Burtnieku ezera D krastā, kur plašā apkārtnē regulāri applūstošas palieņu pļavas - nozīmīgs griezes un citu putnuuzturēšanās un ligzdošanas vieta. Atrodas Burtnieku ezera pļavu dabas liegumā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Iepazīstina ar Burtnieku parku un Burtnieku muižas kungu māju.

Varniku mežā (Varnikų miškas) ir izveidota patiesi interesanta dabas izziņas taka, kas iet cauri dažādiem biotopiem – skujkoku un ozolu mežiem, purvainu mežu un sūnu purvu ar akačiem un nelieliem purva ezeriņiem, kur uzceltas divas skatu platformas. Mitrajās vietās un purvā ir izveidotas koka laipas. Šī ir populāra pastaigu vieta. Taka ir lokveida un marķēta. Tās apskatei būs nepieciešama ~ pusotra stunda.

Izjūtiet dabu ar visām piecām maņām Jonavas rajona Šveices ciemā Survilu ciema tūrisma saimniecībā esošajā baskāju takā! Takas segums ir visdažādākais – čiekuri, peļķes, kūdra, māls, grants, nogludināts stikls, skujas, salmi, šķēršļu josla un citi. Taka ir vairāk kā kilometry gara, tādā veidā izjutīsiet visai neticamu sajūtu gammu un pozitīvas emocijas, kā arī enerģijas pieplūdumu.

1387. g. dokumentā minēta kā Minor Irva. Līdz 20. gs. vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā, - zvejniekciems un kuģniecības centrs. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca. Brauskās darbojās ķieģeļu ceplis. 20. gs. 30. g. zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. 1923. g. šeit nodibināja Līvu savienību un 1939. g. atklāja Lībiešu tautas namu. Tam iepretim atrodas Stūrīši (Taizeļu dzimtas mājas), kur var iepazīt lībiešu sadzīves priekšmetus un, pasūtot, - nodegustēt vietējos ēdienus. Mazirbē dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji – Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. Kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870 - 1978) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, bet Mārtiņš Lepste - lībiešu valodas skolotājs 20. gs. 30. gados. No ārpuses apskatāma bijusī Jūrskolas ēka, kurā laikā no 1894. – 1914. g. izglītību ieguva ~ 2000 studentu. Padomju gados te atradās armijas postenis - zastava. 

Namdaris Rinalds Dundurs būvē, atjauno un restaurē vecās koka ēkas. Veido nestandarta masīvkoka mēbeles, bērnu rotaļlietas un  lampas. Darbus veic sadarbojoties ar Latvijas dizaineriem.

Atrodas Talsu centrā. Iecienīta pusdienu maltīšu ieturēšanas vieta ar plašu latvisku ēdienkarti.

Pirmā maiznieku konkursa uzvarētājs cep rupjmaizi pēc tradicionālas receptes, izmantojot Sangastes dzirnavās maltos rupjos rudzu miltus.

Atrodas iepretim bākai. Saukta arī par Pizes (Miķeļtorņa lībiskais nosaukums) baznīcu. To uzcēla 1893. g. Padomju laikā ēkā bija izvietots pionieru nometnes klubs. Tagad tā atkal kalpo savam pamatmērķim.