Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

Pazemes muzejs ir Kohtlas raktuvju–muzeja apmeklējuma saistošākā daļa. Pa pazemes koridoriem nokļūsiet dažādās degakmens (saukts par Igaunijas „brūno zeltu”) kalnraču pazemes darba un atpūtas vietās, spridzekļu noliktavā, pavizināsieties īstās kalnraču vagonetēs. Te parādīs un pastāstīs par degakmens ieguves darbos izmantoto tehniku un pielietotajām tehnoloģijām. Ciemiņi var pasūtīt garšīgas pusdienas, kas tiks pasniegtas turpat apakšzemes kalnraču ēdnīcā.

Lai Daugavu iepazītu no cita skatu punkta, no „Liepkalnu maiznīcas” var doties izbraukumā ar vikingu liellaivu „Lāčplēsis”, kas vienlaicīgi var uzņemt 24 cilvēku lielu grupu. Daugava jau izsenis ir bijusi nozīmīgs pārvietošanās koridors ne tikai daudzām augu un dzīvnieku sugām, kas pa to „ienāca” tagadējā Latvijas teritorijā, bet arī cilvēkiem un ciltīm, kas dzīvoja Daugavas un Baltijas jūras krastos.

Dagdā pirmo katoļu draudzes baznīcu no koka 1705. g. uzcēla Viļakas stārasts J. Hilzens. Mūsdienās redzamais dievnams ir tapis 18. gs. otrajā pusē (baroka stils) par grāfa J. A. Holzena līdzekļiem. Ēkas iekšpusē uzmanību vērts pievērst altārim, kancelei, ērģelēm, grāfu Hilzenu dzimtas piemineklim u.c. interjera priekšmetiem. + 371 65653634. Ziemeļos no baznīcas var izstaigāt Dagdas vēsturisko centru, kam raksturīgas 20. gs. sākuma no sarkanajiem ķieģeļiem celtās ēkas – t.s. ebreju tirgotāju nami.

Jēkabpils novada Kaldabruņas ciemā, kādreizējās Kaldabruņas pamatskolas saimniecības telpās, ko tagad apsaimnieko biedrība “Ūdenszīmes”. Pļavas muzeja ekspozīcija ir veidota līdzībā ar cilvēka dzīves ciklu, tajā apskatāma un piedzīvojama Smilgu ekspozīcija, Bērnības gaismas objekts, Kaldabruņas Māras josta ozola dobumā, Vārdnieku vainags, Pūra vainags, Aizsargājamo un retāk sastopamo augu ekspozīcijas. 
Kaldabruņas jeb Krievānu Māras josta ir viena no novada lielākajām kultūrvēsturiskajām vērtībām – tā ir unikāls etnogrāfijas materiāls. Jostas rakstā, ko veido 52 raksta elementi, ir 36 svastikas (ugunskrusta) modifikācijas, un līdzvērtīga materiāla Latvijas etnogrāfijā faktiski nav; Stāmerienas villainē ir identificētas tikai 19 svastikas modifikācijas. Josta, pēc būtības – matpine, ir veidota zilos un dzeltenos rakstos, apmalēs izmantota arī sarkanā un zaļā krāsa, tās galos izveidots sarežģīts pērlīšu vijums un bārkstis. Līdz šim šīs jostas autentiskas kopijas plašākai sabiedrībai nav bijušas aplūkojamas. Arī digitālā vidē šis unikālais materiāls nav bijis pieejams. Jostas oriģināls, ko 19. gs. beigās etnogrāfu rīcībā nodevusi Māra Krievāne no Kaldabruņas „Mačulānu” mājām, glabājas Latvijas Vēstures muzejā, turpat aplūkojama arī vienīgā līdz šim zināmā autentiskā kopija; raksta atšifrējums ir pieejams „Latvju Rakstu” sējumā. Jēkabpils novada Kaldabruņas ciemā, kādreizējās Kaldabruņas pamatskolas saimniecības telpās, ko tagad apsaimnieko biedrība “Ūdenszīmes”, atklāta Latvijā vēl nebijusi vieta mākslai – Šķūņa mākslas galerija. Interesants ir arī Siena muzejs un stāsts par šo visu.

Latvijas un Lietuvas laukos ir daudz saimniecību, kurās saimnieki paši gan audzē izejvielas, gan ražo pārtikas produktus, laika gaitā izkopjot tradicionālās receptes līdz pilnībai. Nelielo ražošanas apjomu dēļ šīs delikateses reti nonāk lielveikalos, tādēļ ir vērts aizbraukt gardēžu tūrē uz laukiem un nodoties garšu baudai.

Ceļojuma sākumpunkts ir Viļņa, no turienes dosieties uz Traķiem (Trakai), kur karaītu etnogrāfiskajā muzejā iepazīsiet etniskās minoritātes – karaītu – ēdienus. Pēc tam ieskats lietuviešu lauku dzīvē 18.-20.gs. Rumšiškes (Rumšiškės)etnogrāfiskajā muzejā. Braucot caur Kauņu, nonāksiet medus saimniecībā, kur var iegādāties ne tikai medu un vaska sveces, bet arī nogaršot medalu. Pakrojas muižā (Pakruojo Dvaras) iejutīsities 19. gadsimta muižnieku dzīves vidē un restorānā baudīsiet muižas ēdienus. Ceļa turpinājumā – Krusta kalns, kur izvietoti neskaitāmi, apmeklētāju atvesti krusti, paužot viņu kristīgo dedzību. Pēc tam alpaku saimniecība, kur var paglaudīt, pabarot un fotografēties ar šiem neparastajiem dzīvniekiem. Dienas noslēgumā vakariņas lauku mājās ar tradicionāliem lietuviešu ēdieniem. Iebraucot Latvijā, pirmais apmeklējums un degustācija saimniecībā, kurā gatavo septiņu veidu sierus. Pa ceļam Tērvetes senvēstures muzejs un Tērvetes dabas parks. Pēc apmeklējuma labi garšos latviešu ēdieni lauku krodziņā. Lauku maiznīcā pie Svētes palutiniet sevi ar gardiem cepumiem un plātsmaizēm. Izstaigājuši Jelgavu, nonāksiet lauku mājās „Caunītes”, kur varēsiet apgūt latviešu maizes cepšanas māku un izcept savu maizes kukulīti līdzņemšanai. Pa ceļam uz Rīgu iegriezieties „Ķiploku pasaulē”. Latvijas ķiploks izceļas ar īpaši spēcīgu aromātu un garšu, un saimniece no tā gatavo daudzus neparastus produktus. 

Kafejnīca viesu namā "Imulas", pie ceļa Kandava - Sabile (9.km). Abavas senlejā, 5 kilometrus no Sabiles. Gan latviešu tradicionālie ēdieni, gardi grilēti steiki ar dažādām piedevām, itāļu pastas, ķīniešu maltīte.

Viena no slepenākajām vietām kādreizējā Padomju Latvijā - bunkuri ir bijušais raķešu vadības punkts un patvertne. Bunkurus izveidoja 1950. un 1960. gadu mijā Padomju armijas vajadzībām. Par atrašanos šajā teritorijā draudēja bargs sods. Celtnes izveidošanai ar milzīgām 16- riteņu kravas automašīnām tika atvesti lieli dzelzbetona bloki. Pēc trīs bunkuru izveidošanas, papildus nostiprināšanai un nosiltināšanai tos apbēra ar granti. Celtne sastāv no 2 x 3 sekcijām, kas pievienotas vidējam gaitenim.

Blakus ēkā atradās skola, kad 1946. gadā tā daļēji bija izdegusi, tika noslēgts līgums ar Padomju armijas garnizonu par telpu īri. Tā Valkas pilsētas centrā radās militārais centrs un Valka kļuva par Padomju Savienībai svarīgu kodolbruņojuma objektu.

Objekts pieejams tikai no ārpuses!