Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

Meklējama Skaistkalnes dienviddaļā, Mēmeles labajā krastā, Skolas ielā 5. Vietvārds Šēnberga tulkojums no vācu valodas nozīmē „Skaistais kalns”. No sarkanajiem ķieģeļiem celtā divstāvu muižas pils (historisma stils) tapusi ap 1894. g. (arhitekts Pauls Makss Berči). Ēkā ir saglabājušies dekoratīvās apdares elementi un iespaidīgs kamīns (vienīgais tāds Latvijā), uz kura atainota dzimtbūšanas atcelšanu Latvijā. Kamīnzālē atrodas pirms četriem gadiem atjaunotais griestu plafons. Muižas pilī atrodas Skaistkalnes vidusskola. Muižu ietver parks, kurā atrodas citas ar muižu saistītās ēkas.

Ēdoles vārds ikvienam Latvijas apceļotājam saistās ar Ēdoles pili. Tās pirmsākumi meklējami 13. gs. vidū, bet pils piebūves tapušas 16. un 19. gs., kad izveidoja iekšējo pagalmu. 19. gs. 30. gados īstenotās pārbūves laikā pils fasādes ieguva tagadējo - neogotisko izskatu. Laikā no 16. gs. - 1920. g. Ēdoles pils atradās baronu Bēru dzimtas īpašumā. 1905. g. nemieru laikā to nodedzināja, bet 1907. g. atjaunota. Ēdoles pils saistīta ar daudzām leģendām un spoku stāstiem.

Meklējams Piedrujas dienvidaustrumu daļā, Daugavas krastā. Līdz tam var nokļūt, ejot pa Piedrujas taku vai vietējo zemes ceļu. Piemiņas akmeni ir darinājis tēlnieks Vilnis Titāns, iekaļot Daugavas vārdu septiņās – latviešu, līvu, igauņu, poļu, krievu, vācu un somu valodās. No akmens labi redzama pretējā – Baltkrievijas krastā esošā Druja un liela sala, kas sadala upi divās daļās. Apmeklējot Piedruju, nepieciešama terminētā uzturēšanās atļauja pierobežas režīma zonā.

Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.

Maršruts piemērots izcilu dabas un kultūras vērtību baudītājiem! Teiksmainie Šlīteres Zilie kalni ir pazīstami jau no seniem laikiem, kad tajos vietējie „pirāti” kurināja viltus ugunskurus, lai jūrasbraucēji uzskrietu uz Kolkasraga sēkļiem. Mūsdienās Slīteres nacionālā parka piekrasti tēlaini dēvē par Baltijas jūras brīvdabas ģeoloģijas muzeju, jo šeit apskatāms Baltijas ledus ezera senkrasts, Ancilus ezera krasta kāple un Litorīnas jūras kāpu veidojumi (kangari, vigas), kas uzskatāmi atspoguļo Baltijas jūras attīstības vēsturi pēdējo 10 000 gadu garumā. Piekrasti šeit vēsturiski apdzīvojuši lībieši, kuru zvejniekciemi ir nozīmīga vienas no pasaulē mazākās minoriotātes kultūrvide. Maršruts posmā no Mazirbes līdz Kolkai iet pa veco krasta ceļu, kas izlokas cauri lībiešu zvejniekciemiem – Košragu, Pitragu, Saunagu un Vaidi. Slīteres nacionālais parks ir viena no augiem bagātākajām Latvijas teritorijām, bet Kolkasrags – viena no populārākajām putnu vērošanas vietām to migrāciju laikā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Cēsu pils komplekss ir vieta, kur pagātne satiekas ar tagadni.
Viduslaiku pils sniedz iespēju iejusties 800 gadus tālā pagātnē, uzkāpt ar sveču lukturīšiem Rietumu tornī, no kura paveras skats uz pils dārzu un parku, nokāpt cietumā, kā arī redzēt, kā kalējs darina latgaļu rotas Seno rotu kalvē. 
Blakus esošā Jaunā pils ir 18. gs. celta pilsmuižas kunga māja. Tagad tajā atrodas Cēsu Vēsture un Mākslas muzejs, kur atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies līdz pat 800 gadus senā pagātnē. Apskatāms ir Latvijas pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, pirmās pilsētas monētas, bīdermeijera stila laikmeta interjers un vienīgā vēsturiskā sejas rekonstrukcija Livonietei, kas dzīvojusi viduslaiku pilī. Kā lielisks kompleksa apmeklējuma noslēgums ir Lademahera torņa apmeklējums. No tā paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu.
Pils pakājē esošais parks tika izveidots kā ģimenes atpūtas vieta. To izveidoja Jaunās pils īpašnieks Karls Gustavs fon Zīverss. Parks ir kā laika mašīna, kur patverties no visa apkārtējā un izbaudīt mieru. Tā ir vieta, kur ikviens sajūtas īpaši, gūst neaprakstāmu baudījumu. 
Turpat netālu, pašā pilsētas centrā atrodas Maija parks, būtiska pilsētas ainavas sastāvdaļa, ar apgaismotām strūklakām un tajā mītošajiem melnajiem gulbjiem. Tā ir lieliska vieta, kur var atpūsties arī bērni, blakus esošajā bērnu spēļu laukumā.

Brīvdienu māja atrodas Veclaicenes centrā, Kornetos, Ievas ezera tuvumā, 30 m no ezera krasta. Brīvdienu mājas 1.stāvā- atpūtas telpa ar kamīnu un stiklotu verandu, pirts (50,00 EUR/vakars), neliela virtuvīte, tualete. Ārpusē-neliela terase ar skatu uz ezeru. 2.stāvā ir 2 izolētas istabas un 10 gultas vietas.  Pie  ezera – ugunskura vieta, iekopta peldvieta ar laipu. Iespējama laivas, katamarānu īre.

Starp Pļaviņām un Gostiņiem - Skanstupītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā labi saskatāmas 17. gs. sākumā zviedru celto nocietinājumu - vaļņu un bastionu atliekas. 17. gs. šī bija Zviedrijai piederošās Vidzemes, Polijai piederošās Latgales un Kurzemes hercogistes (Daugavas kreisajā krastā) robeža. 1625. g. šajā vietā poļi sakāva zviedrus kā rezultātā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs gandrīz zaudējis dzīvību. Mūsdienās skansti ietver Draudzības parks un uz tās uzcelta estrāde. Gostiņos redzamā ir viena no izteiksmīgākajām Latvijas skanstīm. No rietumiem skanstis norobežo Skanstupītes dolomīta kāple, kas veido 0,7 m augsto Skanstupītes ūdenskritumu, ko daļēji (atkarībā no ūdens līmeņa) applūdinājuši Pļaviņu HES ūdeņi.

Baznīcas mūra ēka uzcelta 1835. g. Tās lepnums ir ērģeles, ko 1854.g. darinājis Karls Bitners, bet 2005.g. restaurējis Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš. Arī mācītājmuiža tiek atjaunota. Baznīcas iekštelpu apskate  jāpiesaka iepriekš.