Ap 6 km garā pussala ir vieta, kur jānokļūst tiem, kas grasās doties vienā no neparastākajiem pārgājieniem pāri jūras šaurumam. Cauri Kūsnemmes pussalai līdz tās ziemeļu daļai iet šaurs un ļoti līkumains grants ceļš (ar garāku tūristu autobusu jābrauc lēni un uzmanīgi), kura galā izveidots autostāvlaukums, neliels namiņš, kur patverties lietus un vēja laikā, kā arī informācijas stends. Turpat redzamas divas Padomju armijas „KRAZ” tipa automašīnas. Lai sasniegtu robežkontroles posteni, Padomju robežsargi brauca pa jūru un mazajām saliņām, kas kā pērļu virtene savieno Kūsnemmes pussalas galu ar Vilsandi salas  dienviddaļu. Turpat divas desmitgades pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas „KRAZ” automašīnu kravas kastēs vasaras laikā uz Vilsandi vizināja tūristus, taču spēkrati savu mūžu ir nokalpojuši un unikālais piedāvājums vairs nav spēkā! Ko darīt? Pa mazajām saliņām uz Vilsandi var doties ar kājām. To var īstenot tikai siltā laikā, kad nav gaidāms stiprs vējš un ir zināma laika prognoze vismaz divām tuvākajām dienām. Kā sava veida orientieris var kalpot augstsprieguma elektrolīnija. Kopumā ir jārēķinās arī ar 1 h 40 – 2 h ilgu un ~ 4 km garu gājienu. Dziļākā vieta (ja ietur pareizo „kursu”) atrodas pārgājiena sākumdaļā, kur starp saliņām izveidots laivu ceļš - ~ 1 m dziļa vieta atkarībā no vēja virziena un ūdens līmeņa. Zināmu priekšstatu par maršrutu sniegs redzamā ainava, kas paveras no skatu torņa. Kaut arī šis maršruts tiek reklamēts dažādos informatīvajos materiālos, atbildību par tā veikšanu uzņemas katrs pats!

Karņicka kalns pēc savas izcelsmes nav kalns, bet gan Daugavas ielejas nogāzes daļa ar labu skatu uz Krāslavas mazstāvu koka apbūvi. Ar šo vietu saistīts traģisks nostāsts par poļu virsnieka Josifa Karņicka un grāfa Plātera meitas mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties tā laika „paražu” dēļ. Tā rezultātā abi nelaimīgie nolemj izdarīt pašnāvību. Virsnieks nošaujas, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābj kalpone, neļaujot tai izlēkt pa pils logu. J. Karņicka pašnāvības vietā ir uzstādīts piemineklis. Nedaudz tālāk – rietumu virzienā guļ t.s. Austriņa akmens, pie kura 1909. gadā iedvesmojies un radījis latviešu rakstnieks Antons Austriņš.

Zemgales reģions ir auglīgs līdzenums. Te ir daudz mūsdienīgu zemkopības saimniecību, un starp tām – arī tādas, kas ļauj iepazīt lauku dzīvi un lauksaimniecības vēstures mantojumu.

Ceļojums sākas Rīgā un turpinās pa “Piena ceļu” – ekskursiju piena saimniecībā. Pēc tam Jelgava – kādreizējās Kurzemes hercogistes (16.-18. gs.) galvaspilsēta, kuras vēsturi var iepazīt Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa muzeja interaktīvā ekspozīcijā, un skatīt pilsētas panorāmu no 9. stāva skatu laukuma. Tālāk lauku sētā stāstījums par latviešu tradīcijām un maizes cepšana kopā ar saimnieci. Pēc tam iepazīšanās ar graudkopības saimniecību, kur apskatāma piena pārstrādes iekārtu kolekcija un bērniem ierīkots atrakciju parks. Nakšņot iespējams labības lauku vidū, dizaina viesnīcā, kam blakus apskatei izveidota tradicionāla lauku sēta un restaurētu retro auto kolekcija. Pa ceļam apskatāma Bauskas pilsēta ar rātsnamu un seno mērvienību kolekciju. Graudkopības tradīcijas pa īstam var novērtēt saimniecībā, kur no pašu audzētiem graudiem un rupja maluma miltiem piedāvā plašu tradicionālo ēdienu klāstu. Pēdējais apmeklējums ceļojumā būs Latvijas laukiem raksturīgo darbarīku, lauksaimniecībā izmantojamo mašīnu, mehānismu un sadzīves priekšmetu kolekcija.

Latvija ir ābolu zeme, tāpēc radīt sidru šeit ir dabiski! Senās ābolu audzēšanas tradīcijas mūsu zemē, kā arī kvalitatīvu šķirņu daudzveidība ir būtiska Latvijas sidra kultūras priekšrocība. Mūsu klimata zonā ir sarežģīti izaudzēt labas vīnogas, lai ražotu vīnu, toties vietējie apstākļi ir īpaši piemēroti, lai taptu ābolu sidrs. Tā ir dabiska likumsakarība, ko vietējie sidra ražotāji izmanto ar pieaugošu izcilību.

Sidra ceļš jūs aizvedīs uz dažādām Latvijas sidra darītavām, kā arī restorāniem un krodziņiem, kas ceļ to galdā. Sidra ceļš ļaus izprast Latvijas sidra specifiku, iepazīstinās ar kulinārajām tradīcijām un kultūras mantojumu dažādos reģionos. Jums būs iespēja tikties ar pašiem sidrdariem, kas vada nelielas saimniecības, rūpējas par dārzu, pastāstīs par savu darbu vai pat ļaus tajā piedalīties.  

Vienkoču parks atrodas Gaujas Nacionālajā parkā, Līgatnes novadā pie Līgatnes upes, un tā platība ir 9.25 ha. Vienkoču parka pamatkoncepcija ir balstīta uz koka amatniecības un vienkoču izstrādājumu popularizēšanu. Šī parka izveides pamats balstās uz iespējami maksimālu dabas materiālu pielietošanu. Vienkoču parkā ir izveidotas vairākas zonas: muzeja teritorija, ainaviskā vide, neskartā daba, klasiskais dārzs, modernais dārzs, saimniecības zona. Staigājot pa takām, var aplūkot dažādas koka skulptūras. Tie ir gan dažādi dzīvnieki, gan pasaku un teiku tēli vai arī pēc vēstures avotiem veidoti objekti. Parkā ir iespēja vērot ne tikai mākslīgi veidotus objektus, bet arī pašu dabu. Ja parka apmeklējuma laikā būsiet gana klusi un vērīgi, tad varēsiet novērot dažādus savvaļas dzīvniekus.

Saimniecībā lielās platībās audzē ogulājus, iegūto ražu pārstrādājot sulās, ievārījumos un marmelādēs. Nodarbojas arī ar mājas vīna izgatavošanu. Apmeklētājiem piedāvā ekskursiju pa dārzu un vīna pagrabu, iespējams degustēt vīnu, kā arī iegādāties vīnu, konfektes un marmelādes.

 Sv. Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris, kā arī klostera teritorijā esošā Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca atrodas Jēkabpilī, Brīvības ielā 200. Bizantiešu stilā celtā Sv. Gara pareizticīgo baznīca tapusi laikā no 1853. - 1886. g. iepriekšējās - 17. gs. otrajā pusē celtās un 1773. g. nodegušā koka (kokmateriālus tās celtniecībai bija piešķīris Kurzemes hercogs Jēkabs) dievnama vietā. Pie baznīcas atradies Sv. Gara vīriešu klosteris. 1903. g. Otrajās Lieldienās baznīcā izcēlās ugunsgrēks, pēc kura nesadega vienīgi Jaunavas Marijas glezna. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atkal atjaunoja 1933. g. Blakus Sv. Gara pareizticīgo baznīcai atrodas Jēkabpils vecākais dievnams - 1774. g. celtā mūra baznīca, kas nosaukta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Šī baznīca izceļas ar saviem nelielajiem izmēriem – 17 x 19,5 m. Mūsdienās te darbojas Sv. Gara pareizticīgo baznīcas klosteris, ko interesenti var apskatīt arī no iekšpuses. Kompleksu ietver iespaidīgs, Latvijas pilsētvidei neraksturīgs 17.gs. mūra žogs.