Biotopi

Pēc platības - salīdzinoši nelielais liegums veidots Zviedrijas kadiķa un tā dzīvesvietas – kaļķaino pļavu aizsardzībai. Lieguma apskatei izveidota marķētā lokveida taka, kas iepazīstina ar vienu no retajām, bet izcilākajām Latvijas kadiķu audzēm (50 – 70 gadi), apkārtnes biotopiem, augu un dzīvnieku sugām. Kadiķu tīraudzes Baltijā veidojušās cilvēka saimnieciskās darbības (pļaušana, ciršana u.c.) un noganīšanas (g.k. ar aitām) rezultātā. Arī tagad nelielu audzes daļu „apsaimnieko” aitas. Diemžēl, daudzi kadiķi teritorijas aizaugšanas gaitā ir aizgājuši bojā.

Mazskarts Salacas upes ielejas posms ar lielu smilšakmens iežu atsegumu, netraucētu alu u.c. biotopu, sugu un ainavu daudzveidību. Salaca ir viena no nozīmīgākajām Baltijas jūras lašupēm un otra populārākā Vidzemes ūdenstūristu upe. Kā galvenie apmeklētāju piesaistes objekti jāmin ģeoloģiskie pieminekļi - Sarkanās klintis, Skaņais kalns, Neļķu klints, Velna ala un kultūras pieminekļi - Lībiešu pilskalns, Vecsalacas muiža, Lībiešu muzejs, Valtenberģu muiža, unikālie Salacas nēģu tači u.c. Parkā atrodas viens no Ziemeļvidzemes populārākajiem tūrisma objektiem – Skaņākalna parks, kurā izveidots blīvs taku tīkls. Salaca ir arī populārs makšķernieku galamērķis. Ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā.

Pārmitrie platlapju meži, t.sk. Vēršupītes dumbrāji ir viens no sugu skaita ziņā daudzveidīgākajiem Latvijas biotopiem. Par to sezonālu applūšanu liecina daudzo melnalkšņu resnie sakņu kakli, kas nevilšus atgādina mangrovju audzes. Pie Ķemeru Meža mājas to apskates nolūkos ir izveidota uz pāļiem celtā Dumbrāju taka ( WC). Visiespaidīgākie skati Vēršupītes dumbrājos ir vērojami pavasara palos vai citos gadalaikos pēc lielām lietavām, kad mazā upīte iziet no krastiem un appludina teritoriju lielākā platībā. Otra vieta, kur var iepazīt Vēršupītes dumbrājus, ir Slokas ezera pastaigu taka. Lokveida takas garums ir 3 km, un tās sākums atrodas pie Slokas ezera putnu vērošanas torņa.

Lietuvas pierobežā atrodas Latvijai samērā unikāla teritorija – gāršas tipa mežs, kurā aug ozoli (daudz dižozolu), liepas, oši (ošu meži Latvijā – retums) u.c. lapukoki. Vietējā gida – mežziņa pavadībā var izstaigāt nelielu gāršas nogabalu, iepazīt raksturīgākos gāršas apdzīvotājus un to nozīmi dabas ritumā. Dabas liegums veidots mežu biotopu, augu un dzīvnieku sugu aizsardzībai, starp kurām sastopamas daudzas dienvidu reģioniem raksturīgās sugas.