Vecauces ev. lut. baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīca pirmo reizi uzcelta kā koka būve 1667. gadā, bet pēc zibens spēriena 1729. gadā tā nodega. Mūra baznīca celta 1744. gadā, savukārt 1866.gadā Mēdemu valdīšanas laikā baznīcu paplašināja līdz 500 sēdvietām, izgatavoja jaunu altāri, kanceli un uzstādīja Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētas ērģeles. meklētājiem piedāvā doties interesantā, izklaidējošā un informatīvā ekskursijā pa baznīcu, apskatot ekspozīciju "Auce pirmās Latvijas brīvvalsts laikā" un baznīcas bibliotēku (Baznīcas grāmatas (pirmās Latvijas brīvvalsts laiks – 1918.-40.g., vācu laiks, padomju laiks un šodiena)). Baznīcā izveidotajā Mākslas telpā apskatei tiek piedāvātas vairākas unikālas ekspozīcijas: skolotājas Jadvigas Kupčes grāmatu un personīgo lietu ekspozīcija, kantātes “Dievs Tava zeme deg” vārdu autora Andreja Eglīša ekspozīcija, izcilā flamenko ģitārista Andreja Kārkliņa un režisora Kārļa Pamšes ekspozīcijas.

 Atrodas Mazā Subates ezera ziemeļaustrumu krastā.Dievnams celts 1685. – 1686. g. bizantiskā stilā pēc Prodes muižas īpašnieka H. F. Ostena - Zakena rīkojuma. Šī ir vienīgā Latvijas baznīca, kuras arhitektūra atgādina 17. gs. beigām raksturīgās ideālā protestantu dievnamu formas. Interesanti ir ēkas stūros izvietotie mazie tornīši. Dievnama iekšpusē atrodas bagātīgi ornamentēts un skulptūrām rotāts kokgriezumu ansamblis, t.sk. - 17. gs altāris, kancele un biktssols, kā arī 17. - 18. gs. mākslas darbi un 1682. g. atliets zvans. Jāpiemin, ka daļu no baznīcas interjera ir veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas amatnieki.

Atrodas augstākā, ar kokiem apaugušā – Marku upītes krastā aiz Piedrujas robežkontroles posteņa. Līdz baznīcai nonākam pa bruģētu ielu, kuru, domājams, 20. gs. sākumā veidojuši vietējie zemnieki. Nākot uz dievkalpojumu, līdzi bijis jāņem akmens, kas ieguldīts ceļa segumā. Dievnamu, kuru rotā seši kupoli, uzskata par vienu no skaistākajām tagadējā Krāslavas novadā. Ēka celta 1883. - 1885. gadā vecās koka baznīcas (jau 17. gs.) vietā saskaņā ar senkrievu Vladimiras pilsētas un bizantiešu arhitektoniskajām formām. Atrodamas ziņas, ka draudzes lielums iepriekšējos laikos sasniedzis pat tūkstoti draudzes locekļu.

Vienīgā baznīca nacionālā parka teritorijā. Tā atrodas Kirblas (Kirbla) ciemā – uz neliela pacēluma, kas Baltijas ledus ezera laikā bijusi sala, kuru no visām pusēm ietvēris ūdens. Kirblas baznīcas pirmsākumi ir meklējami 16. gs. un par tās celtniecību saglabājušies dažādi interesanti nostāsti. Tas ir viens no mazākajiem Igaunijas dievnamiem (29 x 11 m).

1651. g. uzcelto baznīcu ar pārtraukumiem cēla pusgadsimta garumā. Tā pilnībā pārbūvēta un mūsdienās redzamo veidolu ieguvusi 1876. gadā. Dievnamā atrodas viens no Latvijā nozīmīgākajiem sakrālā interjera priekšmetiem - valstī vecākā kancele (1590. g.), kas veidota manierisma stilā un 19. gs. uzstādītais sagrautās bruņinieku pils kapelas zvans (1450. g.), kas ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Vācu meistara F. Volfa darinātā altārglezna „Kristus pie krusta” tāpat kā altāris ir nesen restaurēti.

Tagadējais dievnams (iepriekšējie celti 1652. un 1776. g.) būvēts laikā no 1839. - 1842. g. Vidzemē pazīstamā lībiešu būvmeistara Mārča Sāruma (1799. –1859.) vadībā. Par prototipu tam izmantoja Pievolgas vācu koloniju baznīcu veidolu. Dievnama altārī atrodas Pītera Paula Rubensa gleznas “Kristus pie krusta” kopija (oriģināls – Minhenē), ko 1887. g. baznīcai uzdāvināja Nēķena muižas īpašniece. Baznīcas remonta laikā (1928. g.) atklāja piemiņas plāksnes 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. Blakus baznīcas atrodas viduslaiku kapsēta. Celtnes autors un būvdarbu virsuzraugs - H. fon Hagemeistars esot teicis, ka šis dievnams esot „vienīgā baznīca visā Vidzemē un varbūt arī pasaulē, kas uzcelta bez apreibināšanās”.

Atrodas Līvānu ziemeļdaļā, Baznīcas ielā 17. Dievnams uzbūvēts 1861. g. un paplašināts 1880. gadā. Pēc nopostīšanas 1. pasaules kara laikā to atjaunoja 1918. gadā. No interjera ievērības cienīgas ir ērģeles (uzstādītas 1936. g.), glezna „Svētais Jānis Kristītājs” (mākslinieks Šēnbergs) un 14 Krusta ceļa gleznas, kas ir vācu mākslinieka Fogela gleznu kopijas (19. gs. pirmā puse). Kopš 20. gadsimta sākuma bez izmaiņām ir saglabājies tikai Ostrabramas Dievmātes altāris ēkas labajā pusē. 2007. gadā nokrāsoja dievnama fasādi. Šo darbu laikā, no ēkas sienas izņēma nesprāgušu artilērijas lādiņu, kas bija iestrēdzis 1. pasaules kara laikā.

Ir atrodamas ziņas, ka baznīca šajā vietā atradusies 17. gadsimtā. Mūsdienās redzamais dievnams ir celts laikā no 1792. – 1794. gadam. Kupolveidīgās celtnes projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars Kristofers Hāberlands. Kupola forma nodrošina labu akustiku iekštelpās. Altāris izvietots pret ieejas durvīm. Starp ēkas kolonnām ir novietota altārglezna, kas attēlo Kristu un Pēteri viļņos apņemtajā jūrā. Kā nozīmīgi interjera priekšmeti jāmin 18. – 19. gs. vīna kausi, svečturi u.c. 2014. gadā ēka restaurēta. Dienvidos no baznīcas atrodas Katlakalna kapi, kuros apglabāts ievērojamais vācbaltu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769. – 1850.), kuram bija nozīmīga loma dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā.

Katlakalna ev.lut. baznīcas jau vairāk nekā 200 gadus slejas varenu priežu audze, kuras taciņas aizvedīs līdz pat Daugavai, no kuras krasta var palūkoties uz Rīgas TV torni.

Dagdā pirmo katoļu draudzes baznīcu no koka 1705. g. uzcēla Viļakas stārasts J. Hilzens. Mūsdienās redzamais dievnams ir tapis 18. gs. otrajā pusē (baroka stils) par grāfa J. A. Holzena līdzekļiem. Ēkas iekšpusē uzmanību vērts pievērst altārim, kancelei, ērģelēm, grāfu Hilzenu dzimtas piemineklim u.c. interjera priekšmetiem. + 371 65653634. Ziemeļos no baznīcas var izstaigāt Dagdas vēsturisko centru, kam raksturīgas 20. gs. sākuma no sarkanajiem ķieģeļiem celtās ēkas – t.s. ebreju tirgotāju nami.