Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

During restorations of the tower of the Kolka Lutheran church in the 1990s, a document was found which spoke to the conversion of many Livs to the Orthodox faith.  The document was placed in the tower in 1885, when the church was being constructed, and it says that the decision by Livs to join the Orthodox church was based not on faith, "but instead as a resource for accessing advantages in relation to land."  The Orthodox congregation purchased land from a local aristocrat in 1885, and in 1990, a church, manse and school were built on the land.  All three buildings have survived to the present day.  The church has its own congregation, and worship services are held once a month.  There are news to show that Kolka is the only Liv shoreline village in which an Orthodox church was built during the 1890s.  The church's bell dates back to 1936.  During the Soviet era, the church was used as a mortuary, but today its original functions have been restored to it.

This convent-type castle was built in the mid-13th century by the bishopric of Piltene.  Annexes were added in the 16th and 19th centuries to create a typical internal courtyard.  The Neo-Gothic forms of the castle’s façade date back to the 1830s.  From the 16th century to the 1920, the castle was owned by the noble Behr family.  After it was burned down during the 1905 Revolution, the castle was rebuilt in two years’ time.  The castle is known for ghost stories, tales of elf weddings, and stains of blood in the Red Room that are supposedly the result of a murder.  A fireplace was built to hide the stains, but they reappeared.  Since the privatisation of the castle, the interior has been restored with halls and cellars that are decorated with elements that are typical to the castle.  Its rooms and viewing tower are open to the public.  In the park, visitors will find the Alley of Love and the elf oak tree.

This museum offers a look at the Latvian countryside, informing visitors about the history of the development of the agricultural sectors and popularising evidence about farming and life in Latvia's countryside from the late 19th century to the present day.  The interest of visitors is facilitated by various equipment used to process the land and harvest and process the crops. There are also various tools.
This museum offers a look at the Latvian countryside, informing visitors about the history of the development of the agricultural sectors and popularising evidence about farming and life in Latvia's countryside from the late 19^th century to the present day.

Karulas nacionālā parka lielākais ezers - 2,8 km garš, līdz 1 km plats. Ezera ziemeļaustrumu krastā atrodas parka apmeklētāju centrs. 5,5 m dziļais ezers ir gan zivīm, gan nostāstiem bagāta vieta. Ezera un tuvākās apkārtnes iepazīšanas nolūkā ir izveidota 3,5 km garā Ehijerva taka (Ähijärve teerada). Tās sākums atrodas pie iepriekš minētā apmeklētāju centra, kur izveidota atpūtas vieta un atraktīvs bērnu spēļu laukums. Taka sākumā ved gar ezera krastu, nelieliem mitrājiem un meža ceļiem, kas izmantoti iepriekšējos gadsimtos.