Maršruts piemērots izcilu dabas un kultūras vērtību baudītājiem! Teiksmainie Šlīteres Zilie kalni ir pazīstami jau no seniem laikiem, kad tajos vietējie „pirāti” kurināja viltus ugunskurus, lai jūrasbraucēji uzskrietu uz Kolkasraga sēkļiem. Mūsdienās Slīteres nacionālā parka piekrasti tēlaini dēvē par Baltijas jūras brīvdabas ģeoloģijas muzeju, jo šeit apskatāms Baltijas ledus ezera senkrasts, Ancilus ezera krasta kāple un Litorīnas jūras kāpu veidojumi (kangari, vigas), kas uzskatāmi atspoguļo Baltijas jūras attīstības vēsturi pēdējo 10 000 gadu garumā. Piekrasti šeit vēsturiski apdzīvojuši lībieši, kuru zvejniekciemi ir nozīmīga vienas no pasaulē mazākās minoriotātes kultūrvide. Maršruts posmā no Mazirbes līdz Kolkai iet pa veco krasta ceļu, kas izlokas cauri lībiešu zvejniekciemiem – Košragu, Pitragu, Saunagu un Vaidi. Slīteres nacionālais parks ir viena no augiem bagātākajām Latvijas teritorijām, bet Kolkasrags – viena no populārākajām putnu vērošanas vietām to migrāciju laikā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Atrodas Kopgaļa cietoksnī. Tā akvārijā apskatāmas Baltijas jūras u.c. pasaules jūru un okeānu zivis un dzīvnieki, tiem veltīta ekspozīcija, pingvīni un roņi. Cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Baltijas valstīs vienīgais delfinārijs.

Atrodas Liepājas ielas – senā Livonijas – Prūsijas ceļa malā. Aizputes simbols, kas attēlots tās ģerbonī un karogā. Aizputes pils celtniecību uzsāka 1248. g. (pastāv dažādas versijas) ordeņmestra Dītriha fon Greningena laikā. To būvēja kā kastelas tipa mūra pili ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Viduslaikos Aizputē atradās Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Livonijas kara 16. gs. otrajā pusē pils vairs netika izmantota, līdz 17. gs. sākumā to atkal atjaunoja, uzceļot piebūves. Ar pārtraukumiem pili apdzīvoja līdz pat pagājušā gadsimta. 70. gadiem, kad tās vienā daļā atradās dzīvokļi. Pilsdrupas ir daļēji iekonservētas, taču kāpelēšana pa tām ir aizliegta un bīstama. Aizpute ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām un pirmās ziņas par to ir atrodamas no 1378. gada. 100 m austrumos no pilsdrupām atrodas Akmens tilts pār Tebru - viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas gan ir vāji izšķirami.

Lauku tūrisma mītne "Ausekļu dzirnavas" atrodas Iecavas upes krastā. Tajā tiek piedāvātas nakšņošanas iespējas pirts mājiņā un ūdensdzirnavu mājā. Brīvdabas muzejā (pagalmā un saimniecības ēkās) ir izstādīta Latvijas laukiem raksturīgo seno darbarīku, lauksaimniecībā izmantojamo mašīnu, mehānismu un sadzīves priekšmetu kolekcija. Atpūtai brīvā dabā ir pieejamas ugunskura un telšu vietas, bērnu rotaļu laukums. Tāpat apskatāma ūdensdzirnavu ēka, kur iespējams redzēt darbībā malšanas procesu - rupjmalšana, grūbošana, putraimu gatavošana.

Apmeklētājiem tiek piedāvāts "Dzīvā muzeja" koncepts - apvienot tehnikas un seno priekšmetu, darbarīku demonstrējumus ar rudzu maizes veidošanu un cepšanu malkas krāsnī. Tāpat iespējams piedalīties pīrāgu gatavošanā.

Ugandi Resto ir restorāns ar stilīgu interjeru, garšīgiem ēdieniem un laipnu apkalpošanu, un tas atrodas Otepää. Ēdieni pagatavoti no svaigiem, kvalitatīviem vietējiem produktiem.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Saimniecība audzē dažādus dārzeņus, lapu salātus, gurķus, dilles, ķiplokus, brokoļus, ziedkāpostus, sīpolus, ķirbjus, bietes utml. Vasarā un rudenī pieejamas avenes. Pārdošanā svaigi dārzeņi un augļi.

Saaremaa, kas no igauņu valodas tulkojumā nozīmē "salu zeme" ir kā neizskaidrojams magnēts, kas ik vasaru pievelk ne tikai daudzus Latvijas, bet arī ārvalstu ceļotājus. Neparastais ar salām izraibinātais un zilais jūras klajs, savdabīgās kadiķu pļavas - alvāri, seni, neredzētas formas Dievnami, Baltijas tautām nozīmīgi vēstures pieminekļi - pilskalni, pils, nepieredzēta sugu, īpaši - putnu bagātība, vējdzirnavas, Eiropas iespaidīgākais meteorīta krāteris, senie zvejnieku ciemi ar salenieku parašām un īpatnībām - tās ir tikai dažas salas iezīmes. Salas galvaspilsēta - Kuressaare ir viena no skaistākajām Igaunijas mazpilsētām ar senu rātsnamu un rātslaukumu un vienu no iespaidīgākajām viduslaiku pilīm Baltijā, kurai pēc izskata nav līdzīgu. Kuressaare vērts pasēdēt kādā no pilsētas krodziņiem. Saaremaa salā ceļotāji tiek gaidīti vienmēr, par ko liecina labi pārdomātā un kvalitatīvā tūrisma infrastruktūra. Sala ir īsta paradīze ne tikai mierīgas atpūtas meklētājiem, bet arī visa veida aktīvās atpūtas piekritējiem - kājāmgājējiem, velobraucējiem, jūras viļņu vagotājiem un dabas vērotājiem!

Kopā darbojas jau no 1996. gada. Tās dalībnieki ada zeķes, cimdus, šalles, džemperus, izšuj  dīvāna spilvenus, sedziņas, galdautus, apglezno šalles, kaklasaites, auž segas, dvieļus, grīdas celiņus, grāmatzīmes, tamborē rotaļlietas, apģērbu, sedziņas, kā arī darina pinumus un koka izstrādājumus, demonstrē sklandraušu cepšanas procesu un gatavo tējas. Paukeriešu adītājas darināja cimdus NATO samita viesiem Rīgā. Apmeklētāji var apskatīt izstrādājumus, mācīties rokdarbus, cept sklandraušus un paši gatavot tēju maisījumus. Piedāvā ekskursiju pa atjaunoto Ances muižas pili.