| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
 |
19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. |
|
 |
No ģeogrāfiskā un kultūrvēsturiskā viedokļa interesanta teritorija Latgales augstienes Rāznavas paugurainē, kuras nozīmīgākie resursi ir dažāda veida biotopi, ainavas, reljefs un Šķaunes ezers. Istras pauguraines dabas parkā nav ar tūrismu saistīti labiekārtojumi, bet šo teritoriju var apskatīt arī „no malas”, braucot pa grantēto ceļu no Soboļinas uz Osinovku, kas iet līdztekus parka ziemeļu robežai (skats uz Šķaunes ezeru).
|
|
 |
Kafejnīca "Dzirnas" atrodas Gaigalavas centrā – bijušajā kolhoza administratīvā centra ēkā. Ēdiena gatavošanā izmanto produktus no savas un citām lauku saimniecībām. Latviešu virtuve: Pupu zupa ar grūbām, skābu kāpostu zupa, zirņu zupa, galda biešu lapu zupa, skābeņu zupa, zivju zupa no līņa vai karpas, ceptas ribiņas, cepetis, viltotais zaķis, krāsnī cepta karpa, kaltētas zivis, biezpiena krēms ar ķīseli, cepti āboli ar vaniļas mērci, pītās ruletes, žāvēti augļi un cidoniju sukādes. Īpašais ēdiens: Pupu pankūkas. |
|
 |
Vecākais Latvijas dabas rezervāts un valsts vecākā aizsargājamā dabas teritorija, ko ieskauj Latvijas piektā lielākā – Usmas ezera ūdeņi, dibināta 1912. g. pēc Rīgas dabaspētnieku biedrības iniciatīvas, lai aizsargātu uz Moricsalas augošo platlapju – ozolu, mežu un tā floru un faunu. Moricsalas dabas rezervātā ietilpst arī Lielalksnītes sala. Jebkāda veida rezervāta un tajā ietilpstošās ūdens akvatorijas apmeklējumi ir aizliegti! |
|
 |
Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā. Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus. |
|
 |
Slocene plūst cauri Valguma ezeram un Mazezeram un tālāk ietek Kaņiera rietumdaļā, veidojot sazarotu un purvainu deltu, kur izveidots sezonāls liegums putnu aizsardzībai. Upes krastos plešas mitrāji un tie daudzviet ir grūti pieejami. Pirms izraka Starpiņupīti – Kaņiera savienojumu ar Rīgas jūras līci (ūdens līmeni regulē ar slūžām), Slocenes ūdeņi plūda pa tagadējo Vecsloceni līdz pat Slokai, kur ietecēja Lielupē. Laivošanai ar kanoe laivām izmantojams ir tikai Vecslocenes posms augstā ūdens līmenī no Vecā Ķemeru ceļa līdz ietekai Lielupē. Slocenes posms no Milzkalnes līdz Valguma ezeram nav braucams daudzo kritušo koku dēļ. Savukārt, pie Starpiņupītes ietekas jūras līcī pavasaros ir laba putnu vērošanas vieta. |
|
 |
Restorāns un bārs "Hot Potato" atrodas viduslaiku koka ēkas garajā pagrabā Liepājas vecpilsētā. Velvētie griesti pagrabam piešķir senatnīgu gaisotni. Restorānā tiek pasniegti starptautiski ēdieni. Uz skatuves ik pa laikam uzstājas vietējie mākslinieki. |
|
 |
Naukšēnu vīna darītava ir bioloģiskā saimniecība, kurā dara sidru no Paradīzes āboliem. Vēsture Āboli Sidri Apmeklētājiem Kur iegādāties |
|
 |
Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem). |
|
 |
Krogs "Trīs kambari" atrodas Limbažu vēsturiskajā centrā Blaumaņa Kārļa laukumā. Latviešu virtuve: Aukstā zupa, cepta menca vai bute, gaļas – sēņu podiņš, pildītas pankūkas, rupjmaizes kārtojums, zemeņu zupa. Īpašais ēdiens: „Kāzu karbonāde” (no cūkgaļas). |
|
 |
Viena no retajām vietām Baltijā, kur Peipusa ezera (Peipsi järv) krastā pie Kallastes ir izveidojusies 2 – 4 (maksimāli - 9) m augsta un aptuveni 1 km gara Devona perioda smilšakmens atsegumu virkne ar abrāzijas alām, arkām u.c. formām.
|
|
 |
Lielākais Slīteres nacionālā parka purvs – stingrā režīma
zona, kurā apmeklējumi ir aizliegti.
|
|
 |
Helsinki is the capital of Finland and the biggest city in Finland. It offers a lot to see as it is seaside city surrounded by islands but city itself is full of wonderful parks. This city has everything to attract all kinds of people - from architecture and culture to nature and even has wide range of places where to enjoy night-time Helsinki. |
|
 |
Viesu nams atrodas Senajā Gegužinē bijušās muižas vietā Neres upes krastā. Apmeklētāji tiek aicināti apbrīnot ainavu, peldot pa Neres upi vai braucot ar velosipēdiem. Lauku mājas saimnieki-arhitekti vada nodarbības par etnoarhitektūru. Vieta kā radīta dažādu pasākumu rīkošanai nacionālās identitātes stiprināšanai un tradīciju kopšanai. Maza ģimenes viesnīciņa, piekļuve saimniecības ikdienai un tās iedzīvotājiem. Airdēļi un riteņbraukšana.
|
|
 |
Diese Stadt ist das Herz der Region Latgale, wo vom 9. bis 12. Jh. eine hölzerne Burg der Letgallen sich erheben hat. Im Jahr 1285 hat der Livländische Orden begonnen, an der Stelle dieser Burg eine gemauerte Burg zu bauen. Nach dem Zerfall des Livländischen Ordensstaates verkümmerte die Stadt (Rēzekne war ein Teil von Polen). Das wirtschaftliche Leben wurde in der zweiten Hälfte des 18. Jhs. wieder aktiv. Nach dem Ausbau der Straße (1836) und der Eisenbahn (1861) zwischen St. Petersburg und Warschau wurde Rēzekne zu einem Reiseziel für Urlauber aus St. Petersburg. Während des Zweiten Weltkriegs wurde die Bebauung der Stadt wesentlich zerstört. Heute ist die Stadt ein bedeutendes Zentrum für Wirtschaft und Kultur der Region Latgale. |
|
 |
Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”! |
|
 |
Das Wort grinis verweist sich auf einen in Lettland sehr ungewöhnlichen Waldtyp. Es gibt zwei Typen – den Heidekrauttyp und den Grastyp. Das ist das Ergebnis einer langandauernden Wechselwirkung zwischen Natur und Mensch. Solche Gebiete findet man nur an wenigen Stellen an der Küste der Ostsee. Eine sehr seltene Pflanze, die in diesem Gebiet wächst - die Glockenheide - war der Hauptgrund, warum hier ein Naturreservat 1936 errichtet wurde. Eine stillgelegte Eisenbahnlinie zwischen Ventspils und Liepāja führt durch dieses Reservat von Norden nach Süden. Besuche des Reservats sind streng verboten.
|
|
 |
An all-encompassing view of the urban environment next to the Daugava River valley is offered at the car park which is at the start of Augusta Street on the boundary of Krāslava. The unique wooden buildings of the area (the Kaplava Street region) can also be seen on the bridge which crosses the Daugava. Climb Karņickis Hill and hike through the park of the Plāters family of nobles. From there, you will see more local scenes.
|
|
 |
Bei der Führung kann man hausgemachtes Brot, Käse, Bier und Wildgerichte verkosten. Der alte Gemüsegarten und die Lindenallee laden zur Besichtigung ein, ebenso die im Hof gehaltenen Rot- und Dammhirsche und Mufflons. Kinder sind besonders an der Möglichkeit, Ziegen, Kaninchen und den Esel zu streicheln, interessiert. |
|
 |
In der Zeit des Zweiten Weltkrieges – Ende des Septembers im Jahr 1944 spielte sich in More eine von der blutigsten und grausamsten Kämpfe im Territorium Lettlands ab. Noch grausamer waren nur die Kämpfe im sogenannten „Kessel von Kurland” (Kurzemes katls). In der Kämpfen von More haben die auf der Seite Deutschlands kämpfenden lettischen Legionäre den Durchbruch der Roten Armee nach Riga verhindert, als auch die Einkreisung des deutschen Truppenteils 18 abgewehrt. Das Resultat der Kämpfe war wichtig für die örtliche Bevölkerung, (> 100 000), die Menschen könnten noch fliehen und solcherweise der späteren Repressionen entfliehen. Jedes Jahr wird hier im September Gedenkfeier gefeiert. Hier sammeln sich sowohl Augenzeuge dieser Vorgänge, als auch andere Interessenten. Hier wurde eine Memorialwand mit Namen der Legionäre, als auch einen in Stein gemeißelten Kreuz – das Gedenkzeichen für alle nicht identifizierten Gefallenen aufgestellt. 2 km östlich von dem Park ist ein Museum eingerichtet. Neben diesem Museum kann man einen sowjetischen Panzer besichtigen.
|
|
