Mākoņkalnā atradusies 13. gs. celtā praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra  fragmenti. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šajā vietā bijis īpašs mūra tips t.s. vairogmūris. Teikas vēstī, ka pēc Volkenbergas pilskunga un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi esot sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni, Lūcija - Ludzu, bet Marija - Viļaku. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

Saimniecības pirmsākumi meklējami 1992. gadā. Produkcijas gatavošanā tiek izmantots pašu audzētās govs piens. Piedāvā ekskursiju pa saimniecību, produkcijas degustāciju un iegādi. Var pasūtīt sierus.

Šīs baznīcas priekšteci (cēla 1770. g. par muižnieka Sokolovska līdzekļiem) dēvēja par Latvijas koka baznīcu arhitektūras šedevru. Dievnamu rotāja sienu un griestu zīmējumi, bet altāri - smalki kokgriezumi. Saglabājušās ziņas, ka baznīcas celtniecībā (tikai ar cirvi) nav izmantotas naglas. Jēzus Kristus Brīnumdarītāja koka statujai, kas atradās galvenajā altārī, piedēvēja brīnumainu spēku. Pie baznīcas novietotā krucifiksa svētceļnieki skaitīja lūgšanas un tālāk uz ceļgaliem rāpoja uz dievnamu. 1968. g. to izlaupīja un nodedzināja, bet statuju atrada Ludzas atkritumu izgāztuvē. Dievkalpojumus organizēja baznīcas mūra tornī, kamēr 1999. g. pabeidza jaunās - mūra baznīcas būvniecību. Atjaunots ir arī krucifikss.

Dievnams celts (1851. g.) un vēlāk (1876. g.) paplašināts. Tas tika sagrauts 2. Pasaules kara laikā un pēcāk atjaunots. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai to izmantoja par skolas sporta zāli. Pēc draudzes darbības atsākšanas (1989. g.) sākās arī baznīcas un ar to saistīto tradīciju atdzimšana. Apskatāma no iekšpuses.

Daugavas ielejas dabas parks ir vienīgā vieta, kur starp Daugavas HES ūdenskrātuvju kaskādēm vēl salīdzinoši īsā upes posmā saglabājusies Daugavas ieleja un tās sānu pieteku gravas tādas, kādas tās apmēram izskatījās pirms teritorijas appludināšanas. Īpaši skaisti skati paveras no Daugavas labā pamatkrasta nogāzes pie Aizkraukles baznīcas un pilskalna. Nogāžu meži, pļavas, avotu izplūdes vietas un nelielie dolomīta atsegumi ir aizsargājami biotopi. Aizkraukles pilskalnā izveidota atpūtas vieta. Netālu no tā apskatāmas arī Aizkraukles pilsdrupas.

Vēsturisko ceļu no Rīgas uz Liepāju cauri Dobelei, Saldum, Skrundai, Durbei un Grobiņai var izsekot jau no seniem laikiem, pat sākot no 13.gs. Par ļoti seniem laikiem liecina arī skandināvu apmetnes paliekas Grobiņas tuvumā. 
Šī maršruta apkārtnē norisinājušies daudzi notikumi, kas tieši saistīti ar Latvijas valsts tapšanu un Brīvības cīņām. Tīreļpurvā latvju strēlnieki ar savu cīņassparu un varonību Ziemassvētku kaujās apliecina, ka Jauna valsts ir dzimusi. Tīreļpurva takas var tagad izstaigāt ikviens un ielūkoties vēsturiskajā Mangaļu māju ekspozīcijā. Rīgu šajā ceļā nepārprotami iezīmē tagadējais Nacionālais teātris, kurā tiek pasludināta Latvijas Republika. Vēlāk arī jaunajai valstij naidīgais bermontiešu uzbrukums tiek apturēts Daugavas krastos un spēkā pārākais ienaidnieks tiek padzīts no Rīgas un arī Latvijas.
Pulkveža O. Kalpaka muzejā "Airītēs" izveidota ekspozīcija par te notikušo kauju un O. Kalpaka dalību Brīvības cīņās un I Pasaules karā. Kaujas notika arī pie Skrundas un Saldus, savukārt Liepājā vācu ģenerālis fon der Golcs organizēja apvērsumu, un Latvijas Pagaidu valdībai nācās patverties uz kuģa Saratov, ar kuru tā ieradās Rīgā pēc tās atbrīvošanas. Liepāja kā osta nozīmīga bijusi visos laikos, ne velti kādreiz tai bijusi pasažieru satiksme pat ar Ņujorku.

Nedaudz vairāk kā kilometru no Aizputes centra - pilsētas dienvidrietumdaļā meklējami aizputnieka Māra Lindes dendroloģiskie stādījumi. Tie atrodas vietā, kur ir blīva privātmāju apbūve. Neskatoties uz to, koku pavēnī ir izveidots košumdārzs, kurā ir apskatāmas retas kokaugu un ziedaugu sugas, par kurām saimnieks Māris var dalīties ar stāstiem.  Interesenti var iegādāties stādus un iepazīties ar Māra sarakstītajām grāmatām. Māris Linde pēc specialitātes ir inženieris mehāniķis, kurš visu mūžu kopis un papildinājis ģimenes eksotisko augu dārzu, kurā tagad ir 230 šķirņu krāšņumaugi. Pirmie eksotiskie augi 2000m2 lielajā dārzā tika iestādīti 1953. gadā, kad M. Lindes tēvs no Sočiem atveda aprikožu kauliņus. 60. gados tika uzsākta daiļdārza izveide. Pats dārznieks lepojas arī ar izciliem eksemplāriem, kā piemēram, dārzā aug jukas, kuru sēklas ir atvestas no Taškentas botāniskā dārza.

Muzeja (dibināts 1954. g.) krājums atspoguļo latviešu un lībiešu zvejnieku, jūrnieku un zemnieku tradīcijas, viņu dzīves vidi un veidu. Brīvdabā apskatāmas zvejnieku sētas ar tīklu būdām, dūmnamiem un kūpinātavām, klētīm u.c. Te izvietota zvejas laivu un Baltijā lielākā enkuru (> 100 eksemplāri, lielākais 22 t) kolekcija. Vējdzirnavas atvestas no Užavas pagasta. 19. gs. dzīvojamā „Smiltnieku” mājā apskatāmi autentiski sadzīves priekšmeti. Muzeja jaunākais eksponāts ir gandrīz 100 gadus vecais Lielirbes Baptistu lūgšanas nams. Popularitāti ir ieguvis brauciens (1. maijs – 31. oktobris) ar mazbānīti (sliežu platums 600 mm) pa 1,3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir izveidots griezulis. Muzejēka ir uzcelta pēc bijušās Mazirbes dzelzceļa stacijas parauga. Muzeja daļa ietilpst Jūrmalas parkā (bērnu rotaļlaukumi un Enkuru taka).

No arhitektoniskā viedokļa Zosnas muiža ir ļoti interesants objekts, jo tās kungu māja ir celta pildrežģa tehnikā, kas ir Latgalē reti sastopams gadījums. Muižas pašreizējā apbūve veidojusies 19. gs. beigās un muižas kungu māja celta 1870. g. historisma stilā pēc kņazu Goļicinu pasūtījuma. Ēkā ir daļēji saglabājies interjers - durvis, griestu rozetes un gaiteņu flīžu segums. 1820. g. celtā kučiera māja ir vecākā muižas kompleksa ēka. Vēl nesen šeit atradās Lūznavas pagasta bibliotēka, bet šobrīd muižas ēkas apskatāmas tikai no ārpuses. Zosnas muižu ieskauj neliels parks, kas stiepjas līdz pat Rāznas ezera krastam, līdz kuram varam nokļūt pa senām akmens kāpnēm un turpināt nelielu pastaigu pa kokiem ieskautu taku.