Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

Saimniecībā gatavo dažādus lauku labumus – sieru, sviestu, krējumu, biezpienu, kā arī pieejamas svaigas olas.

Saukts arī par Jēša vai Ieša ezeru. Salām bagātākais Latvijas ezers ar aptuveni 35 salām. Visvairāk salu ir ezera ziemeļaustrumu daļā, bet lielākā sala ir Lielā Lāču sala (45 ha), uz kuras pat savulaik atradusies viensēta.

Meklējams Matsalu līča dienvidu krastā pie Kēmu ostas (Keemu sadam). Blakus sešus metrus augstajam metāla – koka tornim uzcelts neliels apmeklētāju centrs. Tāpat kā no Haeskas torņa, arī no šī paveras viena no izcilākajām Matsalu līča un tā piekrastes ainavām. Laba putnu vērošanas vieta migrāciju laikā.

Jēkabpils novada Kaldabruņas ciemā, kādreizējās Kaldabruņas pamatskolas saimniecības telpās, ko tagad apsaimnieko biedrība “Ūdenszīmes”. Pļavas muzeja ekspozīcija ir veidota līdzībā ar cilvēka dzīves ciklu, tajā apskatāma un piedzīvojama Smilgu ekspozīcija, Bērnības gaismas objekts, Kaldabruņas Māras josta ozola dobumā, Vārdnieku vainags, Pūra vainags, Aizsargājamo un retāk sastopamo augu ekspozīcijas. 
Kaldabruņas jeb Krievānu Māras josta ir viena no novada lielākajām kultūrvēsturiskajām vērtībām – tā ir unikāls etnogrāfijas materiāls. Jostas rakstā, ko veido 52 raksta elementi, ir 36 svastikas (ugunskrusta) modifikācijas, un līdzvērtīga materiāla Latvijas etnogrāfijā faktiski nav; Stāmerienas villainē ir identificētas tikai 19 svastikas modifikācijas. Josta, pēc būtības – matpine, ir veidota zilos un dzeltenos rakstos, apmalēs izmantota arī sarkanā un zaļā krāsa, tās galos izveidots sarežģīts pērlīšu vijums un bārkstis. Līdz šim šīs jostas autentiskas kopijas plašākai sabiedrībai nav bijušas aplūkojamas. Arī digitālā vidē šis unikālais materiāls nav bijis pieejams. Jostas oriģināls, ko 19. gs. beigās etnogrāfu rīcībā nodevusi Māra Krievāne no Kaldabruņas „Mačulānu” mājām, glabājas Latvijas Vēstures muzejā, turpat aplūkojama arī vienīgā līdz šim zināmā autentiskā kopija; raksta atšifrējums ir pieejams „Latvju Rakstu” sējumā. Jēkabpils novada Kaldabruņas ciemā, kādreizējās Kaldabruņas pamatskolas saimniecības telpās, ko tagad apsaimnieko biedrība “Ūdenszīmes”, atklāta Latvijā vēl nebijusi vieta mākslai – Šķūņa mākslas galerija. Interesants ir arī Siena muzejs un stāsts par šo visu.

Saimniecība atrodas netālu no Sangaste rukkiküla neskartas dabas vidū. Saimniecībā var pamieloties ar gardiem ēdieniem, ķert zivis, iet saunā, kā arī pārnakšņot. Sev piemērotas nodarbes atradīs gan aktīvās atpūtas cienītāji, gan vienkārši baudītāji.

No dabiskām, pašu audzētām, vai no vietējiem zemniekiem pirktām izejvielām pēc senču metodēm gatavo ābolu, rabarberu un upeņu vīnus un upeņu spirtu. Ekskursijas laikā var iepazīt dzērienu tapšanas procesu, degustēt un iegādāties jau gatavus produktus saimniecības veikaliņā.

Latvijas baroka un rokoko stila „pērle”. Celta kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690. – 1772.) vasaras rezidence, ko projektēja izcilais itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Tās būvniecība notika laikā no 1736. - 1740. g. un 1764. - 1766. g. Interjeru autori (18. gs. vidus) ir tēlnieks Johans Mihaels Grafs, gleznotāji Frančesko Antonio Martini un Karlo Cuki. 18. gs. vidū uzsāka regulārā franču stila dārza iekopšanu. Pils pēdējo divu gadsimtu laikā ir vairākkārt restaurēta, bet nozīmīgākie darbi veikti 20. gs. beigās. Pilī izveidots muzejs ar greznām zālēm, apartamentiem un bagātīgu mākslas pieminekļu kolekciju. Atjaunots Baltijā lielākais baroka stila franču dārzs, kas īpaši iespaidīgs ir rožu ziedēšanas laikā. Ap 200 gadus vecajā pils kalpu mājā - Baltā mājā var ieturēt maltīti.