Der Weg des Lichtes

R. Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki”

R. Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki” atrodas Vidzemes augstienes Ērgļu pagastā. Te dzīvojis un radoši darbojies latviešu klasiķis Rūdolfs Blaumanis (1863–1908). Viņš ir sarakstījis meistarnoveles – „Salna pavasarī”, „Purva bridējs”, „Nāves ēnā”, „Raudupiete”, „Andriksons”. Ir autors daudzām lugām – „Indrāni”, „Ugunī”, „Pazudušais dēls”. Populāras ir viņa komēdijas – „Skroderdienas Silmačos”, „Trīnes grēki”, „No saldenās pudeles”. Bērniem jaukākais darbs ir pasaka „Velniņi” par diviem maziem, nerātniem velniņiem, kuri pastrādā dažādas palaidnības, bet vēlāk secina, ka labāk tomēr kļūt par cilvēkiem un darīt labus darbus. R. Blaumanis ir rakstījis liriskus dzejoļus un satīru. Kā žurnālists strādājis laikrakstos „Zeitung für Stadt un Land”, „Mājas Viesis”, „Dienas Lapa”, „Pēterburgas Avīzes”, „Latvija”. „Braku” mājas bija rakstnieka daiļdarbu iedvesmas vieta, te viņš vislabāk jutās un sarakstīja lielāko daļu darbu.

„Braki” (Brakke) vēstures avotos pirmo reizi minēti 1811. gadā. Te gadu gaitā mitušas vairākas zemnieku ģimenes. Blaumaņi šeit sāka dzīvot 1868. gadā. Pirmos piecus dzīves gadus Rūdolfs Blaumanis kopā ar saviem vecākiem – Karlīni un Matīsu Blaumaņiem, kuri bija kalpu ļaudis – pavadīja Ērgļu muižā (šobrīd te atrodas Ērgļu PSIA „Ērgļu slimnīca”). „Brakos” Blaumaņu ģimene bija rentnieki. Viņi apsaimniekoja 250 pūrvietas (~100 ha) zemes un maksāja muižai 255 rubļus gadā. „Brakos” – tāpat kā rakstnieka R. Blaumaņa laikā – ir dzīvojamā māja, trīs kūtis (lielā jeb govju kūts, zirgu stallis, sīklopu kūtiņa), labības klēts un drēbju klēts, rija un pirtiņa. Rakstnieks šo vietu iemīļoja un centās, lai tā būtu skaista un pievilcīga. Stādīja pie mājām kokus, iekopa ābeļdārzu, ļoti patika rozes – baltās un sarkanās. Vēl tagad pie dzīvojamās mājas aug R. Blaumaņa stādītās liepas (vairāk nekā simt gadu vecas), joprojām pagalma vidū kuplo baltrozīšu krūms. „Brakos” rakstnieka dzīves laikā ritēja saimnieciskā dzīve – kūtī mitinājās 16– 18 govis, stallī – zirgi (3–5), tīrumos auga labība, lini. Sūri grūti strādāja, jo zeme bija smaga, mālaina, reljefs – paugurains, meži, gravu caurvīti. Rakstnieks R. Blaumanis, kad jau pelnīja naudu un saņēma honorārus par saviem daiļdarbiem, lielu daļu ieguldīja „Brakos”, lai mājas varētu pastāvēt, lai nomaksātu renti. Lai cik grūti klājās „Brakos”, R. Blaumanis šo vietu iemīlēja. Te tika pavadītas vasaras, brīvās dienas no žurnālista darba Rīgā. Rakstniekam bija ļoti svarīgi atrasties dabā, jo viņš uzskatīja, ka tikai tā cilvēks var smelties spēku – daba var iedvesmot, dod enerģiju, dziedē un ārstē. R. Blaumanis darbus sacerēja, reizēm pa Simtsoļu taku šurpu turpu staigādams, centās uzlabot veselību, rudenī sevi aplaistot ar dīķa ūdeni vai acis mazgājot Pirtsgravas avota ūdenī. Mīlēdams dabu, līdzcilvēkus aicināja to arī saudzēt – katrs kociņš ir dzīvs un neatkārtojams savā vienreizībā, katrs dzīvnieks, liels vai mazs, saudzējams. „Braki” bija vieta, kur Blaumanis aicināja savus viesus – draugus, rakstniekus, māksliniekus. Rakstnieks bija labestīgs, izpalīdzīgs, kārtīgs, darbīgs, mīlēja humoru. Viņa paspārnē uzauga daudzi jaunie rakstnieki jeb literārie audžudēli: Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Kārlis Štrāls, Antons Austriņš, Linards Laicens, Jānis Jaunsudrabiņš, Fricis Bārda u.c. R. Blaumanis ilgi meklēja savu vienvienīgo, taču neatrada. Mīlestības bija nelaimīgas, un tā arī neizdevās apprecēties. R. Blaumaņa dzīves augstākais mērķis bija kļūt par labu latviešu rakstnieku, un tas viņam izdevās, diendienā savu talantu spodrinot, daudz un neatlaidīgi strādājot, sevi nežēlojot un netaupot. Tuberkuloze bija slimība, kas atņēma R. Blaumaņa spēkus un enerģiju. Kaut pēdējie dzīves mēneši aizritēja Takaharju sanatorijā Somijā, tomēr rakstniekam nebija lemts izārstēties. Visvairāk sāpēja tas, ka daudzi darbi palika iecerēti un neuzrakstīti. Svešumā 1908. gada 4. septembrī R. Blaumanis aizvēra acis uz mūžu, bet apglabāts Ērgļu Vecajos jeb Blaumaņa kapos. „Braki” rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu muižkungs nepārdeva nevienu savu rentes māju zemniekiem, kuri tās apsaimniekoja. Tikai 1909. gadā „Brakus” pārņēma rakstnieka brālis Arvīds Blaumanis (1875–1940), vēlāk arī izpirka, bet 1939. gadā izbeidza juridiskās saistības ar šo vietu. „Braki” kā R. Blaumaņa memoriālais muzejs sāka darboties 1959. gada 10. maijā, kad bija atjaunota dzīvojamā māja. Pakāpeniski restaurēja pārējās ēkas, visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992. gadā (visjaunākās ir sīklopu kūtiņa, labības klēts un zirgu stallis). Atjaunoto „Braku” sētu veido 8 ēku komplekss, kas raksturīgs 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma Ērgļu novada zemnieka sētai. Visas ēkas ir no koka guļbaļķiem ar niedru jumtiem. Tajās var aplūkot darbarīkus, saimniecības un sadzīves priekšmetus, kā arī iepazīties ar periodiski veidotām tematiskām izstādēm. Pie ieejas muzejā atrodas O. Skaraiņa skulptūra „Rozes mātei”(1992). Plašajā teritorijā ir iespēja izstaigāt dabas takas, aplūkojot Zibensšķelto akmeni, L. Līces skulptūru „Edgars” (1990), Simtsoļu taku, Lejas aku, Noliņa ābeli, Pieminekļa akmeni, Jāņkalniņu, Pirtsgravas avotiņu.

Zinta Saulīte, Braku muzeja vadītāja, 28.09.2016

Tourism objects involved in this story
5 Tagen	Der Weg des Lichtes	Alte Handelswege haben nicht nur Güter, aber auch Kenntnisse und Kultur, alles, was damals neu un unbekannt war, verbreitet. So der Pfarrer Ernst Glück, der wahrscheinlich schon die Bibelübersetzung ins Lettische angefangen hat, zog aus der Festung in Daugavgriva nahe Rīga nach Alūksne. Hier übersetzte er die Bibel ins Lettische. Bei Vollendung der Übersetzung pflanzte Glück auf dem Hof des Pastoratshauses zwei Eichen, die noch heute grünen. In Alūksne gründete Glück die erste lettische Schule in Livland für die Kinder der hiesigen Bauern. Glück war ein Pfarrer, Übersetzer, Literat, Aufklärer. Auch dank seinen Verdiensten, blühte in Livland nach dem Großen Nordischen Krieg die Herrnhuter Brüdergemeine auf. Die Brüdergemeine hat damalige geistliche und politische Entwicklung gelenkt. Das hat dem Herannahen des ersten Volkserwachens (lettisch tautas atmoda) beigetragen. Im Kontext des Lichtweges legt man gesteigerten Wert auf die Bedeutung der Stadt Piebalga. In Piepalga bildete sich im Laufe der Zeit ein bedeutender Kulturraum heraus. In diesem Kulturraum kommt Kultur, Wissenschaft und Politik zur neuen Bedeutung und neuem Klang. Hier war ein Wohn- und Arbeitsort von K. Skalbe (ein lettischer Schriftsteller), den Gebrüdern Kaudzīte (lettische Schriftsteller), J. Poruks (ein lettischer Dichter), A. Austriņš (ein lettischer Schriftsteller und Lehrer) und anderen namhaften Vertretern des Volkserwachens. Eine besondere Geistesaura existiert an diesem Ort immer noch. Eine fabelhafte Burg von Cesvaine ist renoviert worden, die Schmalspurbahn Gulbene – Alūksne befördert immer noch Fahrgäste, aber die Mauer der Festung Marienburg erregen die Einbildung mit Legenden über die verborgenen Schätze des Templerordens und in den Festungsmauern eingemauertes Mädchen Maria. Nicht weniger reizvoll ist die Geschichte über Martha Skawronskaja, die künftige russische Herrscherin Katharina I. Die Stadt- und Kunstmuseum von Madona erzählt über die Vergangenheit und Gegenwart der Region. Im Museum der Mühle von Ate in Kalncempji sind mehr als 4000 einzigartige alte Gegenstände des ländlichen Lebens und Gebäude, die 100 und mehr Jahre alt sind, zu sehen.
	Braki, Museum des Schriftstellers Rudolfs Blaumanis	Das Museum ist der Ort, wo der lettische Novellenschreiber und der Begründer der modernen Dramatik Rūdolfs Blaumanis (1863 –1908) gewohnt und gearbeitet hat. Das Einzelgehöft Braki ist ein erneuerter, der Region Vidzeme typischer Hof mit acht Gebäuden aus Holz, der einem Pächter (Bauer) gehörte. Die Besucher können hier an Bildungsprogrammen und Führungen (Familienfesten, ländlichen Arbeiten, thematischen Führungen) teilnehmen und den lettischen Brei des Hofes Braki, Pfannkuchen von Silmači, Tee und Wein genießen.