Senās vēsturiskās vietas

Vējupītes grava ir domāta tiem, kurus nebaida vairāki gari un stāvi kāpieni pa koka kāpnēm, kas ved pa augstajām Vējupītes gravas nogāzēm. Ja aiz viesu nama „Līvkalns" kāpsim lejup, nonāksim pie seklās (3,6 m), bet augstās (6,1 m) Pētera alas , kas atgādina plaisveidīgu nišu. Pēc ~ 10 min ilga gājiena pa upīti uz leju (Gaujas virziens), tās kreiso krastu pāršķeļ dziļā Pūču grava, pa kuru tek Kraukļupīte. Abu upes gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās feodāļa Dabreļa ozolkoka pils ar galveno ieeju pilskalna rietumu pusē. Līdz pilskalnam no Pūču gravas dziļumiem uzved koka kāpnes. Lai apskatītu Kraukļu aizu , ir atkal jākāpj lejup pa tām pašām trepēm un jāturpina ceļš Gaujas virzienā. Kraukļu aiza ir Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar līdz 11 m augstām un iespaidīgām smilšakmens sienām, kurās izveidojusies 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vēl pēc aptuveni 10 – 15 min ilga gājuma (ir jāšķērso Vējupīte pa koka tiltiņiem) nonāksim pie kāpnēm, kas uzved Paradīzes kalnā (aprakstu sk. iepriekš pie Nr. 7.).

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.

Iespējams, ka Baķu baznīckalns ir bijusi sena kulta vieta. Mūsdienās tā ir kāpās esošs kalniņš, kas izmēros ir nedaudz lielāks par pārējiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. (Avots: Rojas TIC)

Cēsu pils komplekss ir vieta, kur pagātne satiekas ar tagadni.
Viduslaiku pils sniedz iespēju iejusties 800 gadus tālā pagātnē, uzkāpt ar sveču lukturīšiem Rietumu tornī, no kura paveras skats uz pils dārzu un parku, nokāpt cietumā, kā arī redzēt, kā kalējs darina latgaļu rotas Seno rotu kalvē. 
Blakus esošā Jaunā pils ir 18. gs. celta pilsmuižas kunga māja. Tagad tajā atrodas Cēsu Vēsture un Mākslas muzejs, kur atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies līdz pat 800 gadus senā pagātnē. Apskatāms ir Latvijas pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, pirmās pilsētas monētas, bīdermeijera stila laikmeta interjers un vienīgā vēsturiskā sejas rekonstrukcija Livonietei, kas dzīvojusi viduslaiku pilī. Kā lielisks kompleksa apmeklējuma noslēgums ir Lademahera torņa apmeklējums. No tā paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu.
Pils pakājē esošais parks tika izveidots kā ģimenes atpūtas vieta. To izveidoja Jaunās pils īpašnieks Karls Gustavs fon Zīverss. Parks ir kā laika mašīna, kur patverties no visa apkārtējā un izbaudīt mieru. Tā ir vieta, kur ikviens sajūtas īpaši, gūst neaprakstāmu baudījumu. 
Turpat netālu, pašā pilsētas centrā atrodas Maija parks, būtiska pilsētas ainavas sastāvdaļa, ar apgaismotām strūklakām un tajā mītošajiem melnajiem gulbjiem. Tā ir lieliska vieta, kur var atpūsties arī bērni, blakus esošajā bērnu spēļu laukumā.

Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

Litenes vārds saistās ar vienu no traģiskām Latvijas vēstures lapaspusēm. 20. gs. 20. - 30. gados netālu no tās atradās Latvijas armijas vasaras nometne, kur 1941. g. vasarā pret latviešu virsniekiem tika vērsts komunistiskā režīma terors: gandrīz pustūkstoti latviešu armijas virsnieku aizsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā, daļu nošāva un slepus apraka tuvējā mežā. 1941. g. vasaras beigās hitleriskās Vācijas armija te nošāva ap 300 civiliedzīvotājus, g.k. ebrejus. Mūsdienās, godinot bojā gājušo piemiņu, izveidotas atceres un piemiņas vietas.

Mazirbes kāpās, ziemeļaustrumos no Lielā tīklu šķūņa (tagad vasaras dzīvojamā māja) vienkopus iegūlušas vecās zvejas laivas, kuras šeit atvilka pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Iemesls šādai rīcībai bija individuālās zvejas aizliegums pierobežas režīma zonas dēļ. Mazirbē redzamais ir vienīgais šāda veida „objekts” Latvijas piekrastē.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Tiek uzskatīta par vecāko alus darītavu Ziemeļeiropā. Tā tika uzcelta 1878. gadā, un tās pirmais īpašnieks bija grāfs Emanuels fon Zīverss (Sievers), Cēsu pils muižas saimnieks. Savukārt 1922. gadā alus darītavu pārpirka Cēsu uzņēmēji un sāka tur ražot arī vīnu, sulas un minerālūdeni. Uzņēmums "Cēsu alus" šeit alu un atspirdzinošus dzērienus ražoja no 1976. līdz 2001. gadam, bet šobrīd tas ir pārcēlies uz jaunām telpām.  Šobrīd ēkā tiek organizētas dažādas izstādes, kā arī ēku var apskatīt no ārpuses.

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.

Izteiksmīga reljefa forma – ar mežu daļēji apaudzis paugurs, kas virs tuvākās apkārtnes paceļas par ~ 40 m ar plašām skatu perspektīvām. Par pilskalna esamību liecina līdz mūsdienām saglabājies grāvis un aizsargvaļņa atliekas. Domājams, ka 10. gs. pilskalnu apdzīvojušas latgaļu ciltis. Pilskalnā var uzkāpt un aplūkot apkārtnes ainavas.

Ķemeru pilsētas iela, kur vislabāk saglabājusies un apskatāma pilsētas koka apbūve. Ja no Karogu ielas nogriezīsimies uz Durbes ielu, nonāksim līdz Miervalža Ķemera muzejam, kas veltīts pazīstamajam Latvijas kultūras darbiniekam (1902. – 1980.) – mācītājam un gleznotājam (Durbes ielā 21).

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Arī Karaļa vārti (Kuningavärav). Baroka stila celtne ir neliela daļa no Pärnu viduslaiku nocietinājumu sistēmas, kas saglabājusies. Senā pasta ceļa sākums.

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.

17. un 18. gadsimtā Peipusa ezera rietumu krastā ieradās Krievijas valdības vajātie vecticībnieki, kuru kopienai bija raksturīga apmešanās gar vienu, kilometriem garu ielu. Kasepē, Tihedas, Kikitas un Raja ciemi, kas sarindojušies gar Peipusa krastmalu līdz pat Mustvē apmēram 8 kilometru garumā, ir gandrīz vienīgā vieta, kur līdz šodienai var sastapt krievu vecticībniekus. Garā ciema iela ar savām unikālajām svētnīcām un vecticībnieku kultūras mantojumu ir iecienīts tūrisma objekts, kas piedāvā apmeklētājiem dažādus rosinošus apskates pasākumus.

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

 Atrodas Lašos, 0,2 km no Vecumnieku – Ilūkstes ceļa. Sens sēļu pilskalns, kas ir bijis apdzīvots laikā no 1. g. t. pr. Kristus līdz 10. – 12. gadsimtam. Mūsdienās pilskalnā ir redzamas niecīgas atliekas no bijušās Veclašu (Tīzenhauzenu) muižas (iespaidīgais kungu nams bija celts neogotikas stilā, 19. gs. beigās) kompleksa paliekas, no kurām saglabājušās saimniecības ēka, muižas pils pamati, vārtu fragmenti un parks. Līdz 1920. gadam muiža piederēja grāfu Pšezdzecku dzimtai (pirms tam – Tīzenhauzeniem, Fītinghofiem). Pirms dodieties uz šo vietu, tīmeklī ir jāsameklē senie kungu nama fotoattēli. Diemžēl pēdējo 20 gadu laikā šis kultūras piemineklis nav piedzīvojis kādus nozīmīgus labiekārtošanas darbus.

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.

Vijciema čiekurkalte ir viena no retajām vēsturiskajām čiekurkaltēm Eiropā, kas celta 19. gadsimtā, un ir ne vien teicami saglabājusies līdz mūsdienām, bet arī, izmantojot vairāk nekā 100 gadus senas iekārtas, čiekurkaltē arvien tiek žāvēti čiekuri, lai iegūtu augstas kvalitātes meža sēklas.

Pateicoties ēkas bagātajai vēsturei un senajām čiekuru žāvēšanas tradīcijām, Vijciema čiekurkalte ir iecienīts tūristu objekts, kas piesaista vēstures, dabas un tehnoloģiju interesentus.

Vijciema čiekurkaltes apmeklētājiem ir iespēja doties izzinošā ekskursijā gan individuāli, gan grupās. Ekskursijas laikā ir iespēja atklāt čiekurkaltes vēsturi, skatīt čiekuru apstrādes cikla demonstrāciju, kā arī uzzināt, kur, kā un kāpēc čiekuri tiek lasīti.

Ekskursijas un individuālos apmeklējumus iepriekš jāpiesaka, zvanot 26478620.

Cena

• Pieaugušajiem >10 cilvēki –  EUR 3.00
• Pieaugušajiem <10 cilvēki – EUR 2.00
• Bērniem, pensionāriem – EUR 1.50

Āraišu ezerpils ir Eiropas mērogā nozīmīga 9. - 10. gs. seno latgaļu nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija. Āraišu Arheoloģisko parku iespējams apmeklēt gan individuāli, gan grupās. Tiek piedāvātas ekskursijas gida pavadībā, dažādas izglītojošas nodarbības, kā arī programma jaunlaulātajiem. Tāpat tiek rīkoti dažādi tematiski pasākumi un amatu demonstrācijas.

Parkā izveidots arī apmeklētāju centrs, kurā skatāma pastāvīga ekspozīcija. Tajā izzinošā veidā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas ir iespējams iepazīties ar tajos iegūtajām oriģinālajām liecībām, kā arī ar Jāņa Apala dzīves un ezerpils pētniecības stāstu.

Celta pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Meklējama Tukuma ielā 30. Laikā no 1940. gada pastā darbojās automātiskā telefonu centrāle. Pasts vairs nestrādā un ēka apskatāma no ārpuses.

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu.

Atrodas Baznīcas ielā 17. Mūsdienās redzamo ēku cēla 17. gs. kā Kuldīgas birģermeistara dzīvojamo māju. 1701. gadā tajā uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš tās priekštelpā atstāja lielu lādi (2 x 2,5 m), kas pēc restaurācijas joprojām ir brīvi apskatāma. Kā to izdarīt? Jāatver durvis un jāieiet priekšnamā, kur lāde redzama no abām pusēm. Tā kalpojusi kā karaļa apģērba glabāšanas vieta.

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.

Viens no Harju apriņķa (Harjumaa) lielākajiem pilskalniem, kas atrodas uz dabiskas Ziemeļigaunijas glinta pacēluma daļas. Pastāv dažādas versijas par tā izmantošanas veidiem un laiku, kurā tas noticis. Saglabājušies arī nostāsti, ka šeit tāpat kā Kolkasragā laupītāji ir kurinājuši viltus ugunskurus, lai garām braucošos kuģus izvilinātu seklumā. No Mūksi pilskalna paveras skats uz Kolgas līci (Kolga laht). Tā augšdaļā ir novietota metāla plāksne ar shematisku Igaunijas pilskalnu karti un trīsdaļīgs granīta piemineklis (uzstādīts 1994. g.), kas veltīts Igaunijas brīvības cīņu un 2. pasaules kara laika dalībnieku un ar tiem saistīto notikumu piemiņai.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve.

Eine der ältesten Ortschaften Litauens. Schon im 14. Jh befand sich hier eine Holzburg. Der 20 m hohe Merķine-Burgberg an der Mündung der Flüsse Merkys und Nemunas.

Svētkalnā atradusies krustnešu nocietinātā pils. Zemgaļiem to nebija pa spēkam ieņemt, tādēļ, nodedzinādami savu pili Tērvetes pilskalnā (1286. g.), tie aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu Lietuvā. Kad Svētkalna nocietinājumi bija zaudējusi savu militāro nozīmi, krustneši to nojauca. 1701. g. Ziemeļu kara laikā Svētkalnā atradās zviedru armijas nocietinātā apmetne, no kā arī cēlies vietvārds. Domājams, ka pirms tam šajā vietā atradusies seno zemgaļu svētvieta. No Svētkalna paveras viena no skaistākajām un biežāk fotografētajām Tērvetes ainavām.

Nach dem Bau des Stausees des Rigaer Wasserkraftwerkes ist es eine Insel, vor dem Bau – eine Halbinsel am linken Ufer der Daugava. Während des Ersten Weltkriegs fanden auf der Todes Insel dauerhafte Kämpfe der Lettischen Schützen gegen die zahlenmäßig überlegenen deutschen Truppen statt. Am 25. Dezember 1916 haben die deutschen Truppen Giftgase gegen der Lettischen Schützen eingesetzt. Zum Andenken an diese Ereignisse wurde 1924 nach dem Projekt des Architekten E. Laube am nördlichen Ufer des Todes Insel ein Denkmal für die gefallenen Lettischen Schützen errichtet. Diese Insel ist per Boot erreichbar. Es ist wert, Schützengräben und Begräbnisse der Insel zu besichtigen. Am nordwestlichen Ufer der Insel befindet sich eine Bootsanlegestelle, aber unweit von der – ein Erholungsplatz. Vor kurzer Zeit wurde ein Fragment der Schützengräber mit den Erdhütten erneuert. Die Kämpfe auf der Todes Insel hat der lettische Schriftsteller Aleksandrs Grīns in seinem berühmten Werk „Seelen im Schneesturm” beschrieben.

In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972).

Das ist eine gerade Straße, die sich durch die Ortschaft Ķemeri von Nordwesten nach Südosten dehnt. Der Straßenname zeugt davon, dass diese Straße die Grenze der ehemaligen historischen Regionen Livland und Kurland ist. In der Nähe der Kreuzung der Robežu Straße und der Tukuma Straße kann man das ehemalige Gebäude der Apotheke sehen, das als eine Erinnerung aus der Zeit des ehemaligen in der ganzen Sowjetunion bekannten Kurortes ist. Auf der Wand des Gebäudes hat sich die mit der Apotheke verbundene Symbolik erhalten.

The Narūta River which flows out of Lake Ežezers is approximately 1 km long and ends at the small Obiteļi windmill lake.  On the right bank of the river is a windmill that was built around 1900.  Today the site has the Obiteļa leisure centre with a sauna and banquet facilities.

Pirmā Liepājas gājēju iela. 140 m garā iela par gājējiem piemērotu tika pārveidota mūzikas festivāla “Mēs Liepājai” (1988. g.) laikā savāktajiem līdzekļiem. Daudzo veikalu un kafejnīcu dēļ iela ir dzīva, tāpēc vietējo iedzīvotāju un viesu iecienīta.

Diese Grabstätte ist ein mit Sagen und Spukgeschichten umwobener Ort, der sich auf dem Hügel des alten Friedhofs an der Kirche von Mazirbe befindet. Die Grabstätte ist mit Steinen bedeckt und soll die einzige in Lettland bekannte Grabstätte eines Werwolfs sein.

Das Fischerdorf Altja im Nationalpark Lahemaa wurde 1465 zum ersten Mal erwähnt. Es ist ein traditionelles Stranddorf , wo die Haushalte sich nebeneinander entlang einer Dorfstrasse befinden. Jedoch stammen die Haushalte wie Uustalu und Toomarahva aus dem Ende des 19.Jh. Auf der Landzunge Altja sind alte Netzschuppen zu sehen. Hier gibt es einen Dorfplatz mit grossem Schaukel und der Krug Altja mit estnischer Küche.

Der Gedenkstein an Augusts Muižulis, der der Kavalier des Ordens von Lāčplēsis (Bärentöter – lettischer Sagenheld) war, befindet sich in Lapmežciems am Kilometerpfosten Nr. 9 der Straße Jūrmala – Talsi (P 128). Augusts Muižulis (1893 – 1941) war der Oberleutnant des 4. Infanterieregiments von Valmiera. Das Haus Tuteņi, das sich nebenan befindet, war sein Familienhaus.

In Kaltene sind folgende Häuser der Schiffbauer zu besichtigen: „Caurnāši” – die heimische Scholle der Familie Bertliņš, „Ilmati” – bei diesem Hof wurden 6 Segelschiffe gebaut, „Maizītes” – die heimische Scholle der Familie Štāls, hier wurden 16 Gaffelschoner mit zwei und drei Masten gebaut; „Dambekalni” – hier später befand sich auch eine der ersten Fischkonservenfabrik an der Küste. Von der Meeresseite kann man auch alte Anlegestege von Kaltene finden. Diese 200 m lange Anlegestelle haben 1936 die Meister aus Roja – Vater und Söhne Freijs errichtet. An dieser Anlegestelle konnte man 50 Boote anlegen. Heutzutage sind hier nur Holzpfähle geblieben – Meer und Zeit haben ihre Arbeit gemacht. Um mit der Spezifik der Arbeit, Schwierigkeiten und Herausforderungen der heutigen Fischer bekannt zu machen, lohnt es sich, nach Ķirķrags zum örtlichen Fischer Ervīns Vilciņš zurückzukehren. Der Fischer teilt interessante Geschichte über seine Arbeit mit. Es wird möglich sein, zu sehen, wie man einen Morgenfischfang besorgt und später ihn zu kosten. (Die Quelle: Roja TIZ)

Eine mit Kiefern bewachsene Düne, auf der sich ein Denkmal für die Krieger des 6. Rigaer Regiments – Beschützer der Stadt im Jahr 1919 befindet. Hier führten die Krieger des Regiments einen schweren Kampf gegen die zahlenmäßig überlegenen Truppen der Bermondts Armee und setzten die Befreiung von Rīga und Pārdaugava (Stadtteil am linken Ufer der Daugava) fort. Ein zentrales Element des vom Bildhauer Kārļis Zāle errichteten Denkmals (gewendet zur Slokas Straße) ist eine 12 Meter hohe Wand mit der Abbildung des Löwenkopfes unter dem geöffneten Gatter des Rigaer Tors. Seitlich der Wand befinden sich Flachreliefs, die alte lettischen Krieger und lettische Krieger in Uniform von 1919 darstellen. Auf dem Dünengipfel befindet sich einen Platz mit Altar, eine Opferschale und eine Erinnerungstafel mit Namen der gefallenen Krieger. Das Denkmal wurde 1937 vom Präsident der Republik Lettland Kārlis Ulmanis eröffnet.