Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

Vēstures avotos pirmoreiz minēta 1483. g. Pilsētas uzplaukums bija vērojams pēc dzelzceļa uzbūvēšanas 19. gs. beigās, kad barons Korfs sadalīja un iznomāja apbūvei muižas zemi. Pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. g. Pilsēta smagi cieta 2. pasaules kara pēdējos mēnešos, - t.s. Kurzemes katla laikā, kuru laikā tika sagrautas 410 no 450 ēkām. Mūsdienās tā ir neliela pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi un nesteidzīgu dzīves ritmu.

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

Mulgimā jeb Mulgi ir kulturvēsturisks reģions Igaunijas dienvidos. Par Mulgimā tika uzskatīta Viljandi apriņķa daļa, kas atrodas uz dienvidiem no Raudnas un Tenasilmas upēm.

Senākos laikos Mulgi lauksaimnieki bija slaveni ar savu aso prātu un mērķtiecību, kas palīdzēja pārpirkt zemes no vācbaltu muižniekiem un kļūt par bagātiem lauksaimniekiem. Mulgi kultūras ikonas - dialekts, labi zināmā vīriešu garā melnā jaka un tradicionālā Mulgi putra - ir saglabājušās līdz pat šai dienai.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Kopgalis atrodas Kuršu kāpu ziemeļdaļā iepretim Klaipēdas ostai. Te meklējami vairāki nozīmīgi un populāri Lietuvas un pat Baltijas mēroga tūrisma objekti. Kopgalis kopš seniem laikiem ir bijusi militāri un stratēģiski svarīga vieta, tādēļ 1866. g. prūšu militāristi šeit uzsāka vērienīga cietokšņa būvi, kura uzdevums bija Klaipēdas ostas aizsardzība. 2. pasaules kara laikā cietoksni uzspridzināja, bet 1979. g. uzsāka tā restaurāciju, izveidojot Baltijas valstīs vienīgo Jūras muzeju. Muzeja iespaidīgajā akvārijā ir apskatāmas Baltijas u.c. pasaules jūru un okeānu zivis, bet gar tā malām ir izvietota ekspozīcija. Apmeklētājus īpaši priecē graciozie dažādu sugu pingvīni un roņi to barošanas laikā. Vecajos Kopgaļa cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības tēmai veltīta ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Turpat atrodas Baltijas valstīs vienīgais Delfinārijs (no 1994. g.), kurš ir pazīstams ar delfīnu priekšnesumiem un reiterapijas kursiem. No Delfinārija gar Kuršu jomas krastu (lieliski Klaipēdas ostas skati!) var doties līdz Kuršu kāpu ziemeļu galam, kur atrodas mols – iecienīta makšķerēšanas vieta. Pretējā krastā ir redzama 1945. g. celtā 44 m augstā (pēc rekonstrukcijas 1953. g.) Klaipēdas bāka. Dienvidos no Jūras muzeja atrodas Kuršu kāpu nacionālā parka administrācija (Smiltynės gatve 11) un nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā apskatāms neliels Dabas muzejs. 100 m dienvidos no tā bijušā zvejniekciema vietā slejas etnogrāfiska zvejnieku sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī četrām oriģinālām zvejnieku laivām – no mazas zvejas laivas līdz pat lielajam kurēnam (burulaiva). Mazliet tālāk uz milzu podestiem ir novietoti trīs oriģinālie kuģi, ar kādiem jūrā zvejoja Padomju laikā. No Jūras muzeja ~ kilometru gara krasta promenāde aizved līdz Smiltīnei, kur kājāmgājēji un riteņbraucēji ar prāmi var pārcelties uz Klaipēdu. Autobraucējiem ir jādodas uz otru prāmi, kas atrodas 2 km dienvidos no Smiltīnes.

15. gs. Preiļu muiža kļuva par grāfu Borhu dzimtas īpašumu. Borhi šeit saimniekoja līdz 19. gs. 60. gadiem. Pati pilsēta izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, saplūstot Preiļu muižai, ciemam un brīvciemam - amatnieku un tirgotāju apmetnei. 19. gs. Preiļos uzbūvēja greznu pili un iekārtoja ainavu parku. Mūsdienās Preiļi ir nozīmīgs Latgales ekonomiskais centrs (siera un šūšanas ražotnes), kas kopj savas folkloras, amatniecības un katolicisma tradīcijas. Īpaši ieteicama ir ekskursija pa Preiļiem TIC darbinieces Irēnas Kjarkužas pavadībā.

Subates vārds pirmoreiz minēts 1570. g., kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers grāfam G. Plāteram - Zībergam pārdod Subates tirgus vietu. Kad Plāteru – Zībergu dzimta 17. gs. vidū pāriet katoļticībā, Subates luterāņi protestē un pārceļas uz Subates ezera austrumu krastu, kas ir Prodes muižas (mūsdienās tikai drupas) īpašnieku Osten – Zakenu dzimtas īpašums. 1685. g. Osten – Zakeni „pārbēdzējiem” uzceļ luterāņu baznīcu, ap kuru izveidojas Jaunsubate. Abas pilsētas daļas apvieno 1894. g. 1919. g. Latvijas Brīvības cīņu laikā Subati atbrīvo lietuvieši, kam seko pilsētas pārdalīšana Latvijas un Lietuvas sektorā (1921. g. robežu noteica pa iepriekšējo līniju). Subates vēsturiskais centrs veidojies 16. - 19. gs. un tā veidolā ietilpst četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malās. Arī dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezers tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.

Talsi tiek dēvēti par deviņu pakalnu pilsētu. Tās vēsturiskā apbūve ap Baznīckalnu, Talsu un Vilkmuižas ezeriem ir veidojusies g.k. 19. gs. Viena no skaistākajām ir Lielā iela ar mazstāvu (divi – trīs stāvi) apbūvi (divslīpju jumti). Skaistas ainavas paveras no Talsu ezera apkārtnes un Ķēniņkalna.