Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Salīdzinoši liela teritorija dienvidos starp Irbes un Stendes upi, kas unikāla ar mazskartajiem mežu masīviem, kāpu veidojumiem, Irbes vecupju sistēmu un iegareno, piekrastei paralēli izvietoto Dižpurvu. Irbe pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par samērā populāru ūdenstūrisma galamērķi, taču tās krastos, diemžēl vēl aizvien ir nepietiekama ar tūrismu saistītā infrastruktūra. Tā kā liegumu caurauž blīvs meža ceļu tīkls, tā ir potenciāla vieta dažādām dabas un izziņas tūrisma aktivitātēm.

N/A

Teiču dabas rezervāts ir dibināts 1982. g. viena no Baltijas lielākā sūnu purvu kompleksa – Teiču purva un Pelečāres purva, to augu un dzīvnieku valsts, kā arī purvam pieguļošo teritoriju aizsardzībai. Teiču purvā vairākām putnu sugām, piemēram, pelēkai dzērvei, lietuvainim, dzeltenajam tārtiņam un purva tilbītei ir Latvijā lielākās ligzdojošās populācijas, bet migrāciju laikā apkārtnē koncentrējas vairāki tūkstoši dažādu sugu zosis. Rezervāta apskate iespējama vienīgi rezervāta administrācijas gida vai reindžera pavadībā, iepriekš savlaicīgi piesakoties. Apmeklētāji var iepazīties ar Sildu ezera laipu taku un Siksalu ar vienu no labākajām Latvijas purvu ainavām, kas paveras no skatu torņa.

N/A

Apvidus veidots, lai saglabātu Alūksnes augstienes augstākās un izteiktākās daļas dabas un kultūras ainavu, ko veido augstākie pauguri – Dēliņkalns, Dieva kalns, Saules kalns, Drusku pilskalns un Kornetu – Peļļu subglaciālā iegultne (šeit redzama viena no lielākajām reljefa starpībām Latvijā) ar Pilskalna, Dzērves, Ievas, Raipala u.c. ezeriem, kā arī nozīmīgi biotopi – nogāžu un gravu meži, dažāda tipa purvi, pļavas, mitrie meži un tajos mītošās sugas. Teritorijā izveidotas dabas takas, distanču un kalnu slēpošanas maršruti, kā arī lokāli velomaršruti. Aizsargājamo ainavu apvidū ietilpst arī trīs dabas liegumi: Korneti – Peļļi, Avotu mežs un Dēliņkalns.

N/A

Latvijai neparastais meža tips – grīnis (ir divi grīņu tipi – viršu un zāļu grīnis), kas radies ilgstošā dabas un cilvēka mijiedarbības rezultātā, sastopams tikai dažviet Latvijas Baltijas jūras piekrastē un šeit augošā retā augu suga – grīņu sārtene (u.c. retas sugas) bija galvenie iemesli, kādēļ 1936. g. tika izveidots Grīņu dabas rezervāts. Rezervātu ziemeļu – dienvidu virzienā šķērso bijušā Ventspils – Liepājas dzelzceļa līnija. Rezervāta apmeklējums ir aizliegts!

N/A

Abavas senlejas posms no Kandavas līdz tās ietekai Ventā ir ainaviskā un reljefa ziņā izteiksmīgākais upes ielejas posms Kurzemes novadā. Abavas ielejas dziļums sasniedz 30 – 40 m, platums – līdz pat 300 un vairāk metriem. Teritorija izceļas ne tikai ar lielu bioloģisko (> 800 augu sugu) un biotopu daudzveidību, dabas pieminekļiem – avotiem, ūdenkritumiem, iežu atsegumiem, dižakmeņiem, bet arī ar daudzajiem kultūrasvēstures pieminekļiem – pilskalniem, baznīcām, senkapiem, kultūrainavu, kā arī mazpilsētām – Kandavu un Sabili, kuru centri ir pilsētbūvniecības pieminekļi. Sabiles Vīnakalns un Pedvāles mākslas brīvdabas muzejs ir ļoti populāri tūrisma objekti. Kultūras vērtību aizsardzības nolūkos izveidota kultūrvēsturiskā teritorija „Abavas ieleja”. Lai „uzturētu” ielejas ainavu, Drubazās un Tēvkalnos „saimnieko” dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi. Tūristiem izveidotas dabas takas, bet Abava ir populārākā Kurzemes ūdenstūristu upe. Diemžēl, neskatoties uz ārkārtīgi lielo tūrisma un resursu potenciālu Latvijas mērogā, tie šobrīd ir nepietiekami minimāli izmantoti.

N/A
"Irbes šaurums” – īpaši nozīmīga teritorija putnu migrācijas laikā - biežāk sastopamās aizsargājamās putnu sugas – tumšā pīle, melnā pīle, kākaulis, mazais ķīris, brūnkakla un melnkakla gārgales, kā arī melnais alks. Teritorija atrodas iepretim Dundagas novadam un Ventspils novadam, tās platība ir 172 412 ha.
N/A
Kaļķupes ieleja veidojusies, Pilsupei (veidojas satekot Kaļķupei un Mazupei) šķērsojot Šlīteres Zilo kalnu turpinājumu dienvidos no Vīdales un Kaļķiem. Tā rezultātā izveidojusies izteikta upes ieleja ar ļoti sazarotu gravu un sānu gravu tīklu, kur vietām redzami Devona perioda smilšakmens atsegumi. Viena no teritorijas izteiksmīgākajām reljefa formām ir Puiškalns (Kaļķupes un Mazupes satekas vietā) – pilskalns un sena svētvieta, kas pazīstams kā iecienīts Talsu rajona tūrisma objekts. Nogāžu meži, dažādi pļavu tipi un bagātīgais augu sugu klāsts ir vēl viena šejienes dabas vērtība. Dabas lieguma teritorija ietver arī no Pilsupes ziemeļos esošo Šlīteres Zilo kalnu nogāzi, Lorumupes gravu sistēmu u.c. gravas.
N/A

Daugavas ielejas dabas parks ir vienīgā vieta, kur starp Daugavas HES ūdenskrātuvju kaskādēm vēl salīdzinoši īsā upes posmā saglabājusies Daugavas ieleja un tās sānu pieteku gravas tādas, kādas tās apmēram izskatījās pirms teritorijas appludināšanas. Īpaši skaisti skati paveras no Daugavas labā pamatkrasta nogāzes pie Aizkraukles baznīcas un pilskalna. Nogāžu meži, pļavas, avotu izplūdes vietas un nelielie dolomīta atsegumi ir aizsargājami biotopi. Aizkraukles pilskalnā izveidota atpūtas vieta. Netālu no tā apskatāmas arī Aizkraukles pilsdrupas.